Liepājas teātra izrāde “2401 objekts” vēsta par leģendāra pacienta traģisko dzīvi
Reāls cilvēks, Henrijs Moleisons, nodzīvoja 82 gadus, atceroties no sava garā mūža tikai laiku līdz 25 gadu vecumam. Šis ir viens no visvairāk aprakstītajiem amnēzijas gadījumiem neirozinātnes vēsturē, kas fiksēts arī Hannas Bārkeres, Luisa Heteringtona un Liama Džārvisa lugā “2401 objekts”. Tās iestudējums mazajā zālē ir jaunās režisores Endīnes Bērziņas debija Liepājas teātrī.
Linda Kilevica
"Kurzemes Vārds"
Medicīnas zinātnes vēsturē H. Moleisons palicis kā pacients HM. Pēc nāves viņa smadzenes sadalīja 2401 šķēlē jeb objektā, lai izpētītu un vairāk uzzinātu par smadzeņu darbību.
“Henrijs jaunībā guva traumu, braucot ar velosipēdu, un pēc tās viņam sākās trakākas epilepsijas lēkmes, nekā ārsti līdz tam bija redzējuši, tās bija pat desmit epizodes dienā,” stāsta aktieris Kārlis Artejevs, kurš atveido HM jaunībā.
“Zāles nepalīdzēja, nācās veikt operāciju, kas bija eksperiments. Viņam izoperēja hipokampu, kas ir ļoti svarīga smadzeņu daļa ilgtermiņa atmiņu veidošanai.”
No epilepsijas tiešas rādīšanas skatītāji būs pasargāti, ir rasts izrādes formas un aktierisks risinājums.
K. Artejeva skolas biedram bija epilepsija, aktieris izmantojis lomai savu pieredzi. “Tā kā spēlēju arī ārstu, kurš pētījis Henriju, esmu domājis par to, kā strādā mūsu smadzenes un kas tad beigu beigās ir cilvēks.
Ja tev kādu gabalu izgriež, vai tu esi tas pats cilvēks? Jo atmiņa veido mūsu personību,”
spriež aktieris.
Izrādē spēlē arī Karīna Tatarinova un Ģirts Krūmiņš. Visiem aktieriem ir vairākas lomas, un Ģ. Krūmiņš ir HM gados, kā arī jaunā Henrija tēvs.
Izrāde ir mazs fragments no tā, kā mēs iztēlojamies un interpretējam to, ka cilvēkam neveidojas jaunas atmiņas, uzsver aktieris.
“Citiem HM ir kā veca plate, jo viņš pats nezina, ka neatceras. Ja viņam to pasaka, pēc piecām minūtēm viņš atkal neatceras, Henrijs visu laiku atrodas tagadnes situācijā. Viņš ir ārpus vecuma, atmiņu gūzma viņu nenomoka,” stāsta Ģ. Krūmiņš.
E. Bērziņa šo materiālu izvēlējusies, jo režisorei interesē, kā veidojas mūsu realitāte, domas un sajūtas.
“Šis darbs par to ļoti reflektē, jo atmiņa ir daļa no mūsu domāšanas procesa, tā saglabā emocionālo pieredzi, kura veido to, kā mēs ieraugām lietas,”
viņa pauž.
Izrādes forma ir fragmentēta, notikumi nerit hronoloģiskā secībā.
“Tas atspoguļo mūsu domāšanas procesu, jo mēs tikai tā domājam, ka dzīvojam vienā līknē. Atmiņas reizēm veidojam krāšņākas, ar lielāku emocionālo bagāžu, kas iedod atspērienu izrādes formas izveidei,” saka E. Bērziņa.
