Sestdiena, 4. aprīlis Valda, Herta, Ārvalda, Ārvalds

Liepājas teātrī top izrāde “Vienaldzības gadsimts”

Liepājas teātrī top izrāde “Vienaldzības gadsimts”
Gribam runāt par to, kā transformējusies cilvēcība, saka Dmitrijs Petrenko (no kreisās): "Vienaldzības gadsimts nav nepareizs vai slikts gadsimts. Svarīgi, kā mēs šodien raugāmies uz vienaldzību, un mēs uzdodam jautājumus." Izrādes vizuālo dramaturģiju veido Krista un Reinis Dzudzilo. (Foto: Egon Zīverts)
22.01.2020 07:00

Linda Kilevica

"Kurzemes Vārds"

Atslēgvārdi

Izrāde “Vienaldzības gadsimts”, ko Liepājas teātrī iestudē režisors Dmitrijs Petrenko, vēstīs par trīsdesmitgadnieku paaudzi. “Pirms kāda laika taisīju izrādi par divdesmitgadīgajiem. Atšķirība ir būtiska, tā ir svarīga robeža pieaugšanas procesā. Divdesmit gados cilvēkam vēl ir daudz ilūziju. Ir lietas, ko var labot ar cerību un naivumu, attaisnoties, ka esi jauns un stulbs. Ja tā turpina cilvēks, kuram ir 30 plus, tas slikti izskatās un nav labi no ētikas viedokļa,” uzskata režisors.

Lugu pēc Aleksandra Moločņikova idejas sarakstījusi dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, vizuālo dramaturģiju veido Krista un Reinis Dzudzilo kopā ar gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu.

Izrādes plakātā attēlota milzīga acs, kas lec laukā no orbītas un kaut kur traucas. “Sakairinātā, apaļā acs, kas nogurusi arī no ekrāna skatīšanas, ir izrādes vizuālā zīme. Tas ir anatomijas zīmējums, un šādā “nolobītā” jeb kailā veidā acs izskatās arī pēc jaunas pasaules, planētas, kas ietiecas jaunajā gadsimtā. Virtuālās realitātes izaicinājums parādās caur durstīgo, aso kursora bultu, kas pieskaras acs radzenei. Pieradums ieraudzīt katastrofas, kas ir klikšķa attālumā vai momentāna “jebkura” notikuma atrašana meklējuma/search laukā, ir ikdienas normalitāte. Šeit meklējums ir ar nosaukumu – vienaldzības gadsimts,” šo zīmi skaidro abi mākslinieki.

Krista atzīmē, ka sarunas tiešsaistē vai sociālajos tīklos ir iespējamas tikai ar acu palīdzību. Jau kopš fotogrāfijas izgudrošanas cilvēka aci konfrontē un bombardē ar daudz agresīvāku informāciju nekā iepriekš. “Dzīvojam laikmetā, kurā, skatoties ziņas, momentā varam aizceļot, nokļūt jebkurā katastrofā. Gan to, kas notiek ar varoņiem, gan to, ko redzam, var nodēvēt par agresīvo estētiku,” saka Reinis. Tomēr, lai cik agresīvi ar mums runātu vizuālie mediji, K. Dzudzilo uzskata, ka teātrim no konkurences nav jābaidās: “Teātris vienmēr ir dzīvā pieredze, šeit un tagad brīnums, kuram ekvivalents vēl nav atrasts.”

Veidojot iestudējuma vizuālo dramaturģiju, māksliniekiem bijis būtiski domāt par vienlaicīgo klātbūtnes un distances fenomenu, kas iespējams, pateicoties internetam. “Vizuāli risinām, kā ir būt klātesošam un personiski aktīvam dialogā ar otru cilvēku, esot ļoti tālu. Atļaujies būt pat atkailinātāks, jo ir ilūzija par distanci,” stāsta R. Dzudzilo. Krista secinājusi, ka šis laikmets ieliek cilvēku ārkārtīgi empātiskos apstākļos. “Vienīgais veids, kā eksistēt, ir norobežot sevi. Ja katrs cilvēks pārdzīvotu par jebkādiem traģiskiem notikumiem tā, kā būtu adekvāti pārdzīvot par vienu mirušu cilvēku, visdrīzāk sajuktu prātā. Lai spētu normāli dzīvot, ir jākļūst zināmā mērā vienaldzīgam,” saka māksliniece. Reinis piebilst, ka virtuālajā ekrānā viss, ko darām, ir tikai fragments no kaut kā: “No formas viedokļa mums uz skatuves ir fragmentētās pasaules, kas atsaucas vienpadsmitā “iPhone” proporcijām. Pirmajā cēlienā tā ir vertikāla, bet otrajā notiek krišana no vertikālās uz horizontālu stāvokli, gara salaušana.”

D. Petrenko atzīst, ka sarunās ar cilvēkiem tiešsaistē, bieži varot just lielāku tuvību un klātbūtni, nekā tiekoties, bet esot katram it kā uz savas planētas. “Kanādiešu filozofs Māršals Makluens komunikāciju teorijā definējis, ka “media is a message” – medijs pats par sevi jau ir vēstījums. Tas bija pasen, kad viņš sajūsminājās par elektrovilcieniem, kas panākuši, ka telpa tiek saspiesta un mēs ātri varam sasniegt cits citu. Nezinu, ko viņš teiktu šodien un kā pārdzīvotu pārmaiņas.”

Režisors saka, ka trīsdesmitgadnieku paaudzei pastāvot izvēle – turpināt iztēloties, ka būšu labākais no labākajiem, vai arī reāli inventarizēt savu pagātni un sevi: “Tā cilvēks var godīgi izvērtēt sevi un savas kļūdas, citādi paliek neapmierināts, aizvainots un domā, ka pasaule viņam ir daudz ko parādā. Tajā brīdī gribas pagriezt spoguli pret cilvēku un pateikt – varbūt tu esi parādā šai pasaulei? Kaut vai kļūstot par labāku cilvēku, nevis gaidot, kad tev pielāgosies visi pārējie.” Tāpēc izrādes varoņi otrajā cēlienā tiekot ievietoti apstākļos, kas nav gluži reālistiski, lai iedotu viņiem šo spoguli vai sirdsapziņas balsi, iespēju paskatīties uz sevi un godīgi atbildēt uz jautājumiem.

Bijušos klasesbiedrus, kas salidojumu sarīko videočatā, atveidos aktieri Everita Pjata-Gertnere, Edgars Ozoliņš, Rolands Beķeris, Kaspars Kārkliņš un Gatis Maliks. Pirmizrāde – 25. janvārī.

1 komentāri

2020-02-01 00:44

ciklops: Petrenko labu zāli pīpē...

1/500

Liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Uzmanību!

Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Aizmirsu paroli