Rudens pusē izdzisa zvaigznes. Debesīs skrēja mākoņi, lietus sijāja logu rūtīs un rudas saplauka dālijas žogmalēs un vāzēs. Neviens vēl neaptvēra, kas noticis ar zvaigznēm.

Cilvēki priecājās par labības zeltainajām druvām, rīsu lauki mirka ūdenī un dzeltenīgie ķenguri lēkāja akotainā zālē līdzīgi zilajiem vaļiem viļņu galotnēs. Karaļi vēra vaļā savas mantu lādes, pārskaitīja pērles un dimantus, zīda audumi piekļāvās princešu augumiem un mazie pērtiķēni turējās mātēm cieši klāt. Vienīgi Eņģelis sērīgi šūpoja kājas uz lieveņa debesu mājaspriekšā. Gaisma, ko Eņģelis spīdināja ar mazo kabatas lukturīti kā mirāža noklāja debesis un ļaudis pat neaptvēra, ka zvaigznes ir izdzisušas.

Eņģelis raudzījās kādā logā, kur loga rūtis bija nolīmētas sīkām zelta zvaigznītēm. Kopš neatminamiem laikiem zvaigznītes rotāja loga rūti. Kāds aiz šī loga dzīvoja, strādāja, atpūtās, mīlēja. Bet Eņģelis cilvēka dzīvē neiejaucās. Viņa lukturīša gaisma klejoja pa citu ļaužu mājokļiem un tāpēc cilvēki nemaz nevarēja atšķirt, kas īsti noticis.

Bija klāt rudens vēlie vakari, vējš satrieca pilnu padebesi mākoņiem un jūra bangoja pret moliem kā satracināts jūras zvērs. Zilie vaļi nekustīgi kā aisbergi, sagūla blakus cits citam, ķenguri piekļāvās koku stumbriem, bet princeses novilka savas vizuļojošās kleitas. Naudas lādes mazpamazām aizvērās, dālijas nokoda sals un Austrālijas mākoņvakari atgādināja sen gleznu motīvus. Parīzes namu zeltainā gaisma atspīdēja Sēnas ūdeņos, gondolas šūpojās visgarām šaurām Venēcijas ieliņām, Temza plūda garām Londonas mākleru mājām, bet mazie ķīnieši laipni apmainījās smaidiem.

Eņģelis zīmēja pasaules karti, iezīmēja savu ceļu, ierakstīja tajā pilsētu nosaukumus, iezīmēja sīku pagastmāju aprises, bet, darbus paveicis, atpūsties eņģelis mēdza, lūkodamies logā ar mazajām, zeltītajām zvaigznītēm. Tad, kādu vakaru vēji norima, viļņi vairs nešļakstinājās, lukturis nejauši nokrita tuksneša smiltīs un ļaudis nevarēja saprast, kas noticis. Viņi skrēja cits citam garām, uz zemi lūkodamies, acis nepacēluši. Bēdu sagrauzti un slimi cilvēki vaidēja, veselie klusēja cieši sakniebtām lūpām.

Bija pienākusi ziema, tumša, auksta, sniegaina, arī Austrālijā uzsniga sniegs un ķenguri salīda cits citam cieši klāt. Zilie vaļi raudāja sāļas asaras. ”Viss ir nepareizi”, vaļi nosprieda un ienira jūras dzīlēs, lai tur paliktu pavisam. Tad jūrā izbrauca maza laiviņa. Zvejnieks sēdēja uz soliņa un mazas, zeltītas zvaigznes bija viņam līdzi sabērtas mazā krūzītē cukura vietā. Viņš lēni lipināja zvaigznes pie jūras aļģēm un moluskiem, jūras ežiem un medūzām. Viņš rūpīgi nolīdzināja visas zvaigžņu maliņas, līdz saklausīja nopūtas. Tās nāca no jūras dziļumiem. Tad zvejnieks pārliecās pār laivas maliņu un ieraudzīja vali. Valis savā mutē turēja grāmatu. Zvejnieks grāmatu izņēma valim no mutes, palūkojās valim mazajās acīs un nočukstēja:

”Tu zini manu noslēpumu?” ”Jā”, valis ienira tumšajos ūdeņos un zvejnieks atvēris grāmatu, skaļi lasīja: ”Eņģeļi mīt mūsu dvēselēs, kad viņus vairs nemīl, zvaigznes nodziest.” ”Patiesi vārdi,” zvejnieks bija pielīmējis pēdējo zvaigznes kripatiņu savas laivas priekšgalam un īrās uz krastu. Viņš turēja grāmatu kā bērnu, aptinis ar savu veco, noplukušo kreklu. Viņa skatiens lūdzoši raudzījās tālumā – pāri pasaulei, skatiens bija kā bulta, tas skrēja cauri ļaužu sirdīm un prātiem, skatiens satrauca ļaužu prātus, vibrēja gaisā, mēnessgaismu izstarodams un sāpes vairodams. Ļaudis tvēra pie sirds un čukstēja:

“Eņģelis runā ar manu balsi.” Taču tā nebija Eņģeļa balss, tā bija zvejnieka lūgšana. Un lūgšana uzplauka kā puķes sniegā, zilzilajos okeānos cēlās un grima kā viļņi un lagūnas spožajā ūdenī iznira vaļi, tie bija simtiem, tūkstošiem, līdz visa pasaule atkal iemirdzējās. Visa pasaule sakustējās un sirdis pārņēma gaišs prieks. Mazā laiviņa ar zvejnieku tuvojās krastam, kur viņus sagaidīja Eņģelis ar izplestām rokām. Eņģelis apskāva zvejnieku, nosedza platajiem spārnu vēdekļiem un sildīja zvejnieka sirdi. Grāmata, ko zvejnieks turēja cieši ievīstītu kreklā, uzspurdza debesīs, lidinājās kā putns, pamale virs jūras iemirdzējās. Putns nolaidās tuksneša smiltīs, pacēla knābī lukturi un sniedza to Eņģelim.

Sīkas gaismiņas pamazām noklāja debesis un zvaigznes atkal bija atvērušās kā puķes, tās izplatīja gaismu un mazais ķengurēns iemiga mātes somā, atviegloti nopūzdamies kā mazs bērns, kurš veicis pirmo savu grūto ceļojumu. Jauna dzīvība dusēja pie mātes pieglaudusies, segta Eņģeļa spārniem viegliem kā dūja. Zvejnieks bija nokļuvis Zvaigžņu pilsētā. Šeit nebija karaļnamu, nedz cilvēku, šeit bija viss un nebija nekā. Zvaigžņu pilsēta atgādināja vietu, kur zvejnieks reiz bija apmeties uz dzīvi, taču viņš nevarēja atcerēties, kad tas bija noticis. Eņģelis viņu uzrunāja: ”Es tev pateikšu, kad tas bija.” ”Patiesi, tu to zini?” ”Tava māte un tēvs ielūdza tevi pie sevis, un tev viņi patika. Tad tu paņēmi grāmatu un devies ceļojumā, tikai kādu brīdi grāmata izslīdēja tev no rokām un tu biji gandrīz miris. Tad viss nodzisa – zvaigznes un sapņi un ilgas. Taču tu to vēl nezināji. Tu biji lagūnas sargs un valis, tavs draugs, tevi izglāba. Tu piedzimi brīdī, kad tava mātes sirds apklusa.” Eņģelis palūkojās Zvejniekam acīs un pagriezies, pacēlās debesīs. Zvaigžņu pilsētā mirdzēja aukstas, saltas zvaigznes. Kā jau ziemas naktī. Zvaigžņu pielietā ziemas naktī.

BEZMERS S.