Saulainā svētdienas pēcpusdienā uz
vienas skatuves sastapās laikabiedru nīcenieka Visvalža Vecvagara dzeja un
liepājnieka Imanta Kalniņa mūzika, kopā sasaucoties maigā un gaišā vēstījumā
par mīlestību.

Pirmoreiz
sadarbojoties Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra Metalurgu Tautas
teātrim un sieviešu korim “Aija”, tapusi mūzikas un dzejas kolāža
“Es kā trauslas sievietes kaprīze”, ko varējām dzirdēt viesnīcas
“Promenade” mājīgajā Hika zālē. Tas bija mūzikas un dzejas uzvedums
ar Imanta Kalniņa pazīstamajām romantiskas noskaņas kompozīcijām un Nīcas
dzejnieka Visvalža Vecvagara mīlas dzejas vārsmām. 

Retas ir tās
reizes, kad koncertu un izrāžu veidotāji uzdrošinās piedāvāt muzikālu dzejas
uzvedumu, reti tie parādās arī uz teātru skatuvēm, tādēļ Metalurgu Tautas
teātris un tā režisore Daina Kandevica un sieviešu koris “Aija” ar
diriģenti Guntu Viti un kormeistari Antru Bergu uzņēmušās grūtu, taču ļoti
vērtīgu uzdevumu – atdzīvināt šīs tradīcijas.

Sieviešu kora
“Aija” dziedātās Imanta Kalniņa dziesmas, kā “Viņi dejoja vienu
vasaru”, “Dūdieviņš” un citas, bija pamatā kora jubilejas
koncertam “Balts ir akāciju palags” pagājušā gada martā. Arī
Metalurgu Tautas teātra aktrises Iveta Ļesina, Lāsma Ruņģe un Elita Medne jau
bija iepazinušas dzejnieka Visvalža Vecvagara dzeju, ko varēja dzirdēt arī
pagājušā gada Dzejas dienās Liepājas muzejā uzvedumā “Rudens
krodzinieks”, ko papildināja I. Kalniņa mūzika saksofona skanējumā.
Taču kora un teātra sadarbība vienā uzvedumā notika pirmoreiz. Ar muzikālu pavadījumu
skanējumu bagātināja pianiste Līga Elere, kontrabasists Raitis Eleris un virtuozā
flautiste Anita Barlote, bet solo dziedājumi bija uzticēti Līgai Jekševicai un
Raivim Bružim.

L. Jekševicas maigā balss labi saspēlējās gan ar
I. Kalniņa mūzikas, gan V. Vecvagara dzejas noskaņu, ar ko gan līdz
galam nesatikās solists R. Bružis, ar savu stingro balsi dziesmā
“Viņi dejoja vienu vasaru” itin kā pāršķeļot intīmo gaisotni. Tāpat
triju iemīlējušos aktrišu vidū visgrūtāk bija noticēt E. Mednes satraukuma
pilnajām gaidām par jaunu mīlestības vēstuli. Arī koristes dažubrīd šķita
nedaudz samulsušas no neierastās tuvības ar skatītāju, kur tas sēž rokas
stiepiena attālumā. Daudz emocionālāks šis uzvedums veidotos, ja dziesmas
dziedātu no galvas, nevis lūkojoties vākos, un ja dzeja, ko aktrises lasīja kā
sev adresētas mīlestības vēstules, tiktu runāta un viņas tikai iemestu acis
zīmītēs, itin kā lasīdamas. Tad satikšanās ar skatītāju un klausītāju notiktu
daudz spēcīgāk un pārkāpjot neredzamo robežu starp krēslu rindām un skatuves
vietu. Šīs noskaņas aizmetnis raisījās pašā koncertuzveduma izskaņā, visiem
kopā dziedot Liepājas neoficiālo himnu – I. Kalniņa dziesmu
“Liedagā”.

16Skatīt galeriju