Teātris, opera bērniem uz lielā ekrāna, elektroniskā mūzika un laikmetīgā deja – tā sestdien koncertzālē ”Lielais dzintars” turpinājās piektais Liepājas Mākslas forums. Koncerts “Teremina skaņas. Keidžs un Mesiāns” bija unikāls ne tikai Liepājai, bet visai Latvijai, jo visā pasaulē nav daudz mūziķu, kuri prot spēlēt pirms simt gadiem izgudroto tereminu.

Nesalaužams instruments

“Neviens nejautā, kā darbojas akordeons,” pazobojās pasaulslavenā teremina spēles virtuoze Lidija Kavina, uzaicinādama savu koncerta partneri, latviešu akoredeonistu Artūru Noviku pamēģināt, kā apieties ar reto instrumentu.

“To nav iespējams salauzt, jo jūs nekam nepieskaraties ar rokām.”

Teremins jeb teremenvox skan tāpēc, ka cilvēks ar savām kustībām izmaina elektromagnētiskā lauka kapacitāti. Instrumentam ir divas antenas.

Kreisajā pusē atrodas antena skaņas skaļumam. Jo augstāk paceļam roku, jo skaļāk skan. Ar labo roku mūziķis regulē skaņas augstumu.

L. Kavina pastāstīja, ka teremins nosaukts tā izgudrotāja Ļeva Termena vārdā. Instruments radīts Petrogradā 1919. gada nogalē. Masveidā tos sāka ražot Amerikā, pirmais bija elektronikas entuziasts Roberts Mugs pagājušā gadsimta 50. gados.

Lielais eksperimentētājs mūzikā Džons Keidžs bija pasūtījis Mugam izgatavot ļoti apjomīgu teremenvox aparātu. Ne tik daudz komponistu rakstījuši tereminam, uz tā veiksmīgi atskaņo gan klasisko, gan laikmetīgo kompozīciju pārlikumus.

“Dzīvajā tereminu klausījos pirmoreiz,” pastāstīja pianiste Agnese Egliņa. “Brīnišķīgi iespaidi. Tieši savās kompozīcijās Lidija Kavina
visspilgtāk varēja parādīt tās iespējas, viņa visvairāk ir izzinājusi šo instrumentu.

Man radās daudzas asociācijas – ar visumu, ar kaut ko pārcilvēcīgu un pārlaicīgu.”

Latvijā šāds instruments vispār neeksistē, un pianiste arī atzina, ka šādi mūziķi patiesībā pasaulē vajadzīgi tikai
daži. Tomēr L. Kavinai esot liela klase, daudz jauniešu interesējoties par teremina spēli.

Notic ilūzijai

Juris Bartkevičs foruma programmā divas reizes nospēlēja izrādi “Zibeņu domas. Irbīte” par īpatnējo latviešu gleznotāju Voldemāru Irbi.

Aktieris pastāstīja, ka dīvainā kārtā neesot palikusi neviena kinohronika, kurā varētu mākslinieku redzēt: “Viņš caurām dienām pa ielām ņēmās, bet kinohronika nav nofiksējusi, kā viņš kustas, kā pārvietojas un runā. Nekā nav palicis.”

Nācies uzfantazēt, kā tas viss varēja būt. Vismaz bijuši zināmi fakti – Irbītes skriešana basām kājām, milzīgā aktivitāte,
kā viņš katru rītu nopērk avīzes un tad dodas uz visiem pasākumiem, kas Rīgā ir.

“No tā varēja sagrābstīt, kāds viņš varēja būt. Pārējais ir aktiera iztēles auglis,” teica J. Bartkevičs.

Aktieris atminējās, kā pēc pirmizrādes Rīgā bija sanākuši nopietni gleznotāji. “Es ar bažām kautrīgi pajautāju – vai jūs varējāt noticēt?
Man teica – par ko tu runā, tu biji Irbītis, un nav svarīgi, kāds viņš bija. Tas ir ļoti svarīgi, ka skatītājs ilūziju uztver un notic.”

Somijā dzimusī un pašlaik Zviedrijā, Stokholmā, dzīvojošā dejotāja un horeogrāfe Virpi Pahkinena ar savu laikmetīgās dejas izrādi ”Deep Time” uz stundu apbūra publiku, kas ne uz sekundes daļu nenovērsās no dejotāju smalki izstrādātajām un enerģiskajām kustībām.

”Ļoti patika izrāde. Pasaules attīstība un kaut kāda evolūcija tur laikam bija, taču man ļoti patika paši dejotāji, viņu prasmes un pasniegšanas stils,” teica Gunta.

”Man arī ļoti patika dejotāju apbrīnojamā tehnika, šeit tādu pasaules līmeni reti gadās redzēt,” piebilda Ieva. Abas liepājnieces arī pagājušajā gadā apmeklējušas Mākslas forumu un skatījušās tieši laikmetīgās dejas izrādi, kas arī vislabāk patika.

97Skatīt galeriju