liepajniekiem.lv
Tikšanās ar savas grāmatas lasītājiem mūziķei ir kas jauns, tādu gan vēl pagaidām ir maz, bet visas – ļoti īpašas.
Radās nejauši
Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā uz tikšanos ar lasītājiem dziedātāja neieradās viena, bet kopā ar uzticamo ģitāru.
Ja nu kādā brīdi aptrūksies sakāmais, instruments kalpos kā vairogs, aiz kura patverties, viņa smaidot pieteica.
Bet teju divu stundu laikā sarunā ielauzās tikai viens skaņdarbs. Ar sanākušajiem izveidojās kopīga saruna, nevis tikai mūziķes monologs. Un Māra tieši uz to cerēja.
Par savu grāmatu tās autore sacījusi: “Šis ir mans radošās izaugsmes stāsts, sekojot mūzikai vairāk nekā 20 gadu garumā. Šajā laikā esmu iemācījusies, ka radošais process nav lineāra taisne, ka iekritieni ir neizbēgami. Šī nav rokasgrāmata radošajiem, jo ticu, ka jaunrade ir individuāls process.
Šī arī nav grāmata par šovbiznesa aizkulisēm. Nav par mīlestību, nav par nāvi, nav par Dievu…
No otras puses – tā tomēr ir par to visu. Un tas ir pārsteidzošs paradokss!”
Grāmata tiek definēta kā autobiogrāfija, bet ne pavisam klasiska.
Kāpēc mūziķei vajadzēja grāmatu un vai tad vajadzēja uzrakstīt jau tagad – tie ir biežākie jautājumi, ko saņem M. Upmane-Holšteine.
“Man pašai arī likās, ja raksti par savu karjeru, tad tas ir jādara, kad tu karjeru beidz. Tad vismaz skaisti atskaties. Bet es it kā neplānoju beigt.
Vienā brīdī man radās sajūta – varbūt es netīšām pati savai karjerai uzlieku kapakmeni?”
“Strādāt ar tekstu man vienmēr ir paticis,” stāstīja mūziķe. “Grupai “Astro’n’out” ir jau septiņi mūzikas albumi, un visām dziesmām pārsvarā teksti ir nākuši no manas puses. Bet, protams, rakstīt grāmatu ir pavisam kas cits. Gribu teikt – tā radās nejaušībā.”
Māra atklāj, ka pēc sestā mūzikas albuma ierakstīšanas apņēmusies “iet tālāk ar dziesmu vārdiem”. Lai “izkāptu no sevis”, pieteikusies rakstniecības kursos pie pazīstamās rakstnieces Ingas Žoludes.
“Īstenībā mana draudzene pieteicās un mani paņēma līdzi. Bet es par to nopriecājos, domāju – cik labi sakrīt, jo tieši to vēlējos. Beigās draudzene neiestājās, bet es turpināju. Kursu nosaukums “Grāmata 12 mēnešos”.
Bet grāmata nebija mans mērķis, es gribēju uz tekstu paskatīties citādāk. Un cerēju, ka gan jau šie kursi man palīdzēs,”
sākumu atcerējās mūziķe.
Mājasdarbs – iemācīties citādāk rakstīt vārdus albumam – izdevies. Bet, tā kā Māra ir apzinīga skolniece un bijuši forši pārējie rakstošie kolēģi, iesākto turpinājusi, sak’, paskatīsimies, cik tālu ar šo var nonākt. Rakstīšanu izbaudījusi.
“Mūsu trešdienas rakstnieku klubiņa randiņus es ļoti gaidīju. Tas nozīmē, ka tā bija pareizā vieta, manī bija liels prieks. Un no mūsu rakstošās grupiņas es pirmā izdevu grāmatu,” palepojas autore.
Par spīti tam, ka ilgu laiku šķitis, ka tas būs tikai skaists mājasdarbs un treniņš. Bet, daloties ar sarakstīto, redzot, ka tas atstāj pārdomas pārējos biedros, Māra apjauta, ka varbūt tiešām viņas stāstam ir nozīme.
Pret lasītāju – kaila un godīga
“Es klusēju līdz pēdējam brīdim. Nevienu rindu neieliku sociālajos tīklos, ka rakstu, līdz nebija skaidrs, ka grāmatu izdošu.
Līdz pēdējam brīdim šaubījos, vai es tiešām to būšu gatava izdot.”
Arī tad, kad grāmata bijusi tipogrāfijā, šaubījusies, vai to vajag. “Grāmatas tirāža ir četri tūkstoši. Naktī, guļot gultā, iztēlojos, kā es noīrēju krātuvi, tur noslēpju grāmatas un līdz mūža beigām slēpju atslēgu zem spilvena, nevienam to grāmatu nedodot.”
Kāpēc tādas sajūtas, viņa skaidroja turpinājumā: “No vienas puses, ir vilkme un bauda izrakstīt no sevis godīgi un izstāstīt patiešām visas pārdomas un atziņas.
Bet, no otras puses, ir gadījies dzīvē, kā saka, dabūt pa ļipu, kad tu kāp ārā no savas komforta zonas. Tādēļ šīs divas puses cīnījās.
Ja gribētu, tur varētu izvilkt diezgan daudz dzeltenu virsrakstu,”
viņa vērtē.
Un šī interpretēšana baidīja.
Bet tagad sajūta esot pavisam cita. “Tas bija spēcīgs gājiens ārpus ierastās Māras. Tāpēc man bija ļoti bail, ka dabūšu atsitienu. Bet nav. Laikam novērtē, ka stāvi tāds drusku kails un godīgs.
Sliktākais, ko man saka, – izlasīju un nerezonēja. Un arī to uztveru kā komplimentu, jo grāmata ir lasīta.”
Tikai 60 procenti grāmatas satura ir par mūziku, rēķina autore. Kam varētu tā patikt? Vērojot publiku, kas pulcējas grupas “Astro’n’out” koncertos, dziedātāja spriež, ka grāmatu varētu lasīt gan pusaudži, arī seniori un citi.
“Lai es neizkaisītos, man bija jāiztēlojas mans primārais lasītājs. Un es domāju, ka galvenā meitene, kurai es rakstu, ir tāda kā es pirms 10 gadiem. Posmā, kad es biju gatava padoties.
Kad mēs iesākām, mums likās, ka mēs mainīsim pasauli… Lai gan paši neko īsti vēl nemācējām spēlēt, bija pārliecība gāzt kalnus.
Bet tad sākās realitāte. Kā jau jebkurā profesijā un sfērā – esi izsapņojis, kāda būs profesija, tajā iesoļo un sāc saskarties ar reālajām grūtībām.
Mēs saskārāmies ar sajūtu, ka esam tādi absolūti indie mākslinieki, kuriem jāsitas pašiem. Citiem aiz muguras bija lielie izdevēji. Bija posms, kad likās, ka nav vērts, varbūt mūsos nav gana tā pulvera, nav oriģinalitātes, nav tik daudz talanta.
Un tajā brīdī, kad ir tā teju padošanās sajūta, es gribēju, ka kāds man pasaka: “Māra, tu vari, turpini, šis ir normāls process virzībā uz izaugsmi.””
Audzināt necenšas
Stāstot par savu izdevumu, Māra nedaudz pavēra arī radošā procesa priekškaru. Pašai bijis grāmata etalons, pēc kura vadījusies.
“Kad es rakstīju, lasīju Lindeblāda Bjērna Natthiko grāmatu “Varbūt es maldos”. Man ļoti patika forma, kādā autors stāsta. Mazi pieredzes stāstiņi, kas katrs lika ko pārdomāt. Mazās epizodes, aprakstot pieredzi, mani pārliecināja, ka tieši šādā veidā es gribu rakstīt par savu pieredzi.
Grāmata mani ļoti iedvesmoja, un sapratu arī nosaukuma jēgu. Beigās šķita tik ģeniāla frāze, lai gan sākumā likās tik muļķīga, neko nepasakoša.”
Savā grāmatā M. Upmane-Holšteine ļoti uzmanījusies, lai nesāktu kādu audzināt, kā dzīvot.
“Tāpēc uzrakstīju savu pieredzi un savus secinājumus, kāpēc man kaut kas ir vai nav sanācis.”
Kad grāmata bijusi nodota iespiešanai, Māra jutusi gan prieku, gan skumjas.
“Es biju jaunā teritorijā, un visiem tagad iesaku – kāpiet ārā no komforta zonas un dariet. Tā ir tāda izaugsme un tāds aizraujošs ceļojums sevī – izdarīt kaut ko ārpus tā, ko tu zini.
Skumji man bija par to, ka šis process ir beidzies. Jo es biju tā pieradusi, ka es katru vakaru rakstu, un man tagad tā trūkst… Vai vajag turpināt? Man ir sajūta, ka stāsts ir izstāstīts.
Daiļliteratūra diezin vai ir mana stiprā puse. Man vispār šķiet, ka dzīvē notiek aizraujošākas lietas nekā daiļliteratūrā. Esmu atsākusi mazliet rakstīt. Bet es pagaidām neredzu gala vīziju. Kad biju nodefinēju, ko es gribu pateikt, man grāmata rakstījās viegli.
Paralēli Ingas kursam es smēlos iedvesmu par rakstīšanu arī jūtūbā. Man vajadzēja papildu iedvesmu tieši par autobiogrāfijām. Viens no ieteikumiem, lai dabiski un ātri rakstītos, ir rakstīt par kaut ko, ko tu labi pazīsti, kam tu esi izgājis cauri.”
Reiz instagramā Mārai atrakstījusi kāda sekotāja, pavēstot, ka ir atsākusi gleznot. Tas, ka kādu iedvesmojusi atgriezties pie tā, kas ļoti patīk, autori iepriecina.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
