Raksturot 2015./2016.g. Liepājas teātra sezonu, sākšu ar nelielu sezonas kopainas ieskicēšanu. Teātra veiksmes, neveiksmes, stagnāciju vai augšupeju lielā mērā nosaka režisori, kas strādā teātrī: viņu domāšanas mērogs, intelektuālā rafinētība, estētikas meklējumi. Tāpēc teātru vadības starpā bez šaubām notiek klusa sacensība, kādus māksliniekus savam teātrim piesaistīt.

Es teiktu, ka pēdējo divu sezonu kontekstā Latvijas mērogā priekšgalā ir izrāvies Nacionālais teātris, kur šobrīd strādā Elmārs Seņkovs, Vladislavs Nastavševs, Vents Sīlis – spēcīgi 30-gadnieku paaudzes režisori. Kādreizējā līdera Jaunā Rīgas teātra situācija ir līdzīga Valmieras teātra ainai. Kopš šajos teātros virzību nenosaka Alvja Hermaņa vai Oļģerta Krodera iestudējumi, vērojama raiba mākslinieciski viduvēju iestudējumu virkne. Arī Dailes teātra lielajā mašinērijā ir tikai viens pārliecinošs iestudējums. Daugavpils un Krievu teātrī šosezon nevar runāt par mākslinieciskām virsotnēm. Toties spēcīgāki darbi parādās neatkarīgajos teātros “Teātris TT” un “Ģertrūdes ielas teātris”.

Es teiktu, ka Liepājas teātris šai ainavā seko tūlīt aiz Nacionālā teātra: ir tapusi lieliska Viestura Meikšāna izrāde “Portreti. Vilki un avis”, kur saskanīgi visi komponenti – režija, ansamblis, vizuālā izsmalcinātība, veiksmīgas izrādes ir “Sniegbaltīte un 7 rūķīši”, “Mēnesis uz laukiem” un “Cilvēks, kas vairījās no lifta”. No sezonas aktierdarbiem jāatzīmē Egons Dombrovskis (Džons Meriks), Inese Kučinska (Mis Kendala), Leons Leščinskis (Skolotājs “Mīlestības neprātā”), izrāžu “Portreti. Vilki un avis” un “Mēnesis uz laukiem” ansambļi.

Konstantīna Bogomolova “Mēnesis uz laukiem” ir talantīga, šarmanta, savdabīga un asprātīga Ivana Turgeņeva lugas interpretācija. No lugas ir izvilkta esence: tēma, galveno varoņu attiecību būtība, pat intonācija – no komiskā līdz smeldzīgai, to visu K. Bogomolova stundu un 15 minūšu garā izrāde nenoliedzami ietver. Ja vien. Ja vien nebūtu šī ilgā novilcināšana (no sezonas sākuma) un notikuma gaidas, ja tas būtu kāds cits režisors, tad varētu teikt, ka iestudējums ir lielisks. Tagad jāsaka – talantīgs nieciņš. Priekš K. Bogomolova mēroga mākslinieka.

Ja būtu pārliecinoša režijas koncepcija un cits dramatizējums, ne Bernarda Pomeransa daudzvārdīgā luga, par notikumu varēja kļūt arī Lauras Grozas-Kiberes iestudētais “Ziloņcilvēks”. Taču divos cēlienos konfrontēt indivīdu ar deģeneratīvu salašņu vidi vai tikpat kritizētu augstāko sabiedrību – kā vārdā? Lai pateiktu ko? Šī forma kļūst dzīva un iedarbīga tikai tad, kad manekeniem līdzīgo būtņu vietā notiek cilvēcisks kontakts – Džona Merika (E. Dombrovskis) un Mis Kendalas (I. Kučinska) skatos. Potenciāli nozīmīga bija Edgara Ozoliņa Trīvsa loma, taču režisore nav palīdzējusi ārsta morālo dilemmu parādīt darbībā, konfliktā. Aktieris viens netiek galā un slīkst bezgalīgajā vārdu jūrā. Aktieri dotajos apstākļos strādā teicami, horeogrāfija, mūzika, kostīmi paši par sevi ir nevainojami nostrādāti, bet noteicošais ir virsvadības – režijas jautājums.

Profesionāli, bet par daudz sentimentālā un tādā kā pamācošā reģistrā uzskaņota Gaļinas Poliščukas izrāde “Mūsu pilsētiņa”. Pieļauju, ka Liepājas vidē izrāde strādā labi, un tai ir atsaucīga auditorija. Izrādē ir labs Signes Dancītes darbs.

Liepājas teātrim ir siltas jūtas pret Dž. Dž. Džilindžeru, te ir tapuši režisora un trupas lielie hiti: “Pūt, vējiņi!”, “Hanana”. Bet jau vismaz pēdējās divas sezonas šīs attiecības stagnē. Vairs nav pamata teikt, ka Liepājā Džilindžers iestudē mākslinieciski spēcīgākus darbus, vai te ir viņa radošās veiksmes. Varbūt Džilindžera iestudētās komēdijas vai melodrāmas teātra mārketinga daļai ir vienkāršāk pārdot, taču režisora teātra valoda šajās izrādēs neattīstās, pēdējās sezonās viņš aktieriem nevar piedāvāt atšķirīgus, interesantākus, sarežģītākus uzdevumus. Nevar arī teikt, ka panākta nevainojama žanra un stila izjūta komēdijās (salīdzinu S. Dancītes veikumu ”Divi kaili vīrieši” uzvedumā un ”Mūsu pilsētiņā”, kas ir krasi atšķirīgs). Paradoksālā kārtā interesantākais šosezon ir Džilindžera ”Sniegbaltītes” iestudējums, kas, pateicoties arī Rasas Bugavičutes-Pēces dramatizējumam, ir asprātīgs un, protams, lielā mērā arī pieaugušo auditorijai mērķēts.

G. Poliščukas iestudētā monoizrāde ”Cilvēks, kas vairās no lifta” ir viens no cienījamākajiem sniegumiem mazo formu kontekstā. Tās vērtība ir personiskajā, siltajā intonācijā, ar kādu Herberta Laukšteina varonis uzrunā skatītāju. Izrādē ir refrēns, kas izrādes varoni var satuvināt ar ikkatru: visiem būs ”jāiet caur tumsu”, pieredzi, kas būs vientuļa un neizbēgama. Jāatzīst, ka tonis, kāds ir H. Laukšteina monoizrādes varonim – džentlmeniskums un vīrišķīgs delikātums – mūsu teātrī šobrīd citiem nav. Taču šim iestudējumam, manuprāt, ir arī principiāla nozīme – tas ir mazās formas iestudējums pēc ļoti, ļoti ilga pārtraukuma. ”Lielā dzintara” Eksperimentālā zāle gan nav projektēta teātra vajadzībām, to var izmantot izņēmuma gadījumos, un, visdrīzāk, koncertzālei uz to ir pašai savi plāni. Taču Liepājas teātrim mazā zāle ļoti noderētu. Teātris varonīgi iestudē tikai Lielajā zālē (vienīgie Latvijā!), uzdrošinādamies tur piedāvāt arī eksperimentālus uzvedumus, kādus citi teātri pārceltu uz mazajiem spēles laukumiem. Mazās formas izrādes šobrīd attīstās ļoti interesanti, dažādos žanros un estētikā, tur notiek aizraujoši meklējumi. Teātra trupai mazās formas uzdevumi un iespējas ļoti nāktu par labu un radītu konkurenci citiem Latvijas teātriem, diemžēl šobrīd liepājnieki Spēlmaņu naktī var pretendēt tikai uz Lielās formas nominācijām.

Trupa ir jauna, dinamiska, viņi nav provinciāli. Viņu laiks ir tagad. Liepāja var sarīkot reālu konkurenci Rīgai. Vai pilsēta šim savam labajam brendam negrib palīdzēt ar celtni?

Paša Liepājas teātra kontekstā, domāju, ka teātris atrodas uz tā paša pakāpiena, uz kura bija iepriekšējā sezonā. Nav solis uz priekšu, bet ir stabilitāte. Un nākamās sezonas plāns – konkrētie darbi kombinācijā ar izvēlētajiem režisoriem izskatās daudzsološs. Sergejs Zemļanskis, K. Bogomolovs ar savu domāšanas veidu, citas kultūrtelpas bagāžu, estētiku pienes būtiskas kvalitātes. Tas, ka teātris ar viņiem turpina sadarboties, ir labs ieguldījums – šie mākslinieki ir radošā briedumā, viņiem vairs nav jāmeklē savs rokraksts un jākaļ pieredze, viņi paši var dot kaut ko būtisku trupai un teātra auditorijai. Un reizē veidot Liepājas teātra īpašo, atšķirīgo seju.