Marts. No sešiem rītā sēžu pie loga un klausos kāda putna dziesmā. Tas žiperīgs un steidzas savās lietās jau tik agri. Ziniet, pavasaris ir klāt, par to nav šaubu. Tur zem tām sniega piciņām uz zemes ir pulkstenītes, tik, tak, sitas sirsniņas. Skaisti redzēt dabas vāļāšanos ziemas pēļos un slinkumu, gribas vēl pagulēt ilgāk no rītiem. Vasarā tā nevarēs, putni segu raus nost – ui!, cik agri. Dienas tveice to nogurdinās. Lai jau vēl paguļ.

Martā Licentia Poetica Sāra tamborē jūtas malkojot kafiju, Pūka lido, dzeja rakstās un sliedes kauc par mīlestību.

Mēģinājumi ieviest kārtību literatūrā, hmm, vai rakstītu vārdu iespējams salikt plauktiņos? Kāpēc tad ne.. Cerams, ka līdz ar pavasara iestāšanos Licentia Poetica sadaļā parādīsies profesionālas kritikas, sarunas, dažādu novērojumu slejas.

Pasaule martā sakustējusies. Tas, ka klusums apkārt, kuru pārtrauc iemaldījies komentārs, nav taisnība. Nopietnas diskusijas raisās lēnītēm, jo tādām nepieciešami jēgpilni argumenti.  Pačalot par literatūru un politiku, par āboļzapti un mušu tajā.  Martā ir iespēja nedaudz sajaukt, nojaukt, sajukt un no jauna ko sākt, jā, arī pazīmēties ar jaunu kleitu un satriecošu matu griezumu un gēla nadziņiem un radziņiem.

Dažreiz teksti nāk no Dieva, savureizi no dzīves, citreiz kopā ar cirvi izvārās rīta putrā. Cits saka – sviests, cits lamā par stulbeni, bet tie visi ir anonīmi saucieni. Tie, kas publicējas Licentia Poetica ir dzīvi cilvēki, pārplēstām jūtām, arī aizlāpītām, bet bez silikona pupiem.

Klusēsim, kad vilki kauks dvēselē, kliegsim, kad tramvajs pārbrauks drauga sirdij – tādi mēs jukušie esam!

”Licentia Poetica” veidotāju vārdā –
Agnese Matisone