Svētdien, 11.augustā, Jāņa Čakstes laukumā ņirbēja krāšņi tautastērpi, smaržoja gardi ēdieni un jau pa lielu gabalu vējš nesa pretī dziesmas dažādās valodās. Liepājā pirmo reizi notika Mazākumtautību kultūras diena. Pēc citu vasaru mēģinājumiem parādīt dažādu tautu kultūru pie Gulbju dīķa šoreiz visi pulcējās kopīgā festivālā.

Laiduši saknes Liepājā

Svētkus atklāja Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Gunārs Ansiņš. Atgādinājis svētku dalībniekiem un viesiem, ka viņam vienmēr patīkot skaitļi, G. Ansiņš teica: “Liepājnieku esam septiņdesmit tūkstoši, no kā sešdesmit procenti ir latvieši. Vienmēr tiek uzdots jautājums – kas ir pārējie?

Manuprāt, šodien ir brīnišķīga diena sanākt mums visiem kopā un parādīt, ka Liepāja ir izcila multikulturāla pilsēta un katrs iedod pilsētai to savu pieredzi un dotības, kas ir mums visiem kopā.”

Jeļena Čaikovska kopā ar citām saimniecēm no baltkrievu biedrības “Mara” cepa draņikus jeb kartupeļu pankūkas. Viņa četrus mēnešus dzīvo Latvijā un mācās latviešu valodu, taču vēl nerunājot. “Apprecējos, tā nācās šurp pārcelties. Ar vīru iepazinos Baltkrievijā. Viņš ir baltkrievs, bija atbraucis. Satikāmies un iemīlējām viens otru,” viņa pastāstīja. Jeļenai patīkot dzīvot Liepājā, tā esot skaista pilsēta. Sākumā ilgojusies pēc dzimtenes, taču sastapusi vietējos baltkrievus un latviešus, sadraudzējusies un iejutusies.

Baltkrievu biedrība svētkos piedāvāja nacionālo virtuvi – auksto zupu, kartupeļu pankūkas ar baravikām. “Mēs stāstām cilvēkiem par savu zemi. Lūk, mums ir Eiropas ģeogrāfiskais centrs – Polocka,” Irina Beļajeva, kura dzied ansamblī “Pavļinka”, parādīja sertifikātu, kādu varot saņemt katrs, kurš apmeklējis šo pilsētu. “Šodien Liepājā ir svētki, mēs esam kopā ar citām kultūras biedrībām, dziedājām baltkrievu valodā Liepājas himnu, kuru atdzejojis Daugavpilī dzīvojošais baltkrievu dzejnieks Staņislavs Volodjko.” Baltkrievi Liepājā esot laiduši savas saknes, uzskata biedrības “Mara” dalībniece: “Mums šeit aug bērni un mazbērni, jūtamies labi, nekādu diskrimināciju neizjūtam. Manas labākās draudzenes ir latvietes un Liepāja ir vismīļākā pilsēta.”

Mājas ir šeit

Ar kvasu, saldām pankūkām, pīrādziņiem un sīciņiem pelmenīšiem no krievu nacionālās virtuves cienāja biedrības “Posoloņ” ansamblis “Ļubava”. “Pelmeņi var būt arī pamatīgi lieli – kādus nu saimniece pagatavos. Bet vai tad varētu tik lielu auditoriju ar lieliem pelmeņiem pacienāt?” sievas skaidroja savu lielo darbu pie mazajiem kulinārijas brīnumiem. Ludmila Trautmane Liepājā dzīvojot jau sen – kopš 1980. gada. “Ļoti jauka pilsēta, man šeit patīk, te dzīvo lieliski cilvēki,” viņa teica.

Rita Minkeviča no Liepājas vācu kopienas “Asns” teica, ka šajos svētkos varot draudzīgā pulciņā būt, cits citu redzēt un sevi parādīt, palielīties ar to, kas mums ir. “Mana dzimta ir sena – no 1856. gada. Fotogrāfijās ir mans vecaistēvs, tantes un vecmāmiņas. Šeit ir vecie rokdarbi un arī jaunie klāt. Es šodien pārstāvu vācbaltus – tieši to veco etniskumu. Mums ir seno vācu ēdienu receptes. Tā ir ļoti laba pieredzes apmaiņa. Kad ilgi nekur neiet un neko nedara, tad neredzam visu to būtību, nevaram sevi ar citiem salīdzināt. Tāda skaista publika šodien, visi nāk un priecājas,” lepojās R. Minkeviča. Vācbaltu kopiena Liepājā esot maza, divpadsmit cilvēki palikuši. Kad sākās ekonomiskā krīze, ļoti daudz cilvēku aizbraukuši uz Vāciju. “Esmu palikusi Latvijā tāpēc, ka esam labi iedzīvojušies. Nebija vajadzības aizbraukt. Es Liepājā dzīvoju vairāk nekā 30 gadus.”

Rita Rozentāle no poļu biedrības “Vanda” uzskata, ka vienā dienā jau maz ko cilvēkiem varot pastāstīt un parādīt.

“Priecājamies paši par sevi un savu esamību šajā pasaulē, par to, ka esam labdabīgi noskaņoti cits pret citu. Tas ir pats galvenais. Mēs nevaram lepoties ar to, kas ir Polijā, mums jālepojas ar to, kas ir šeit.

Ar to, ka mēs vēl turamies, ka atzīstam savu vecāku saknes,” viņa teica. Rita dzimusi Latvijā, kur no Polijas ieceļojuši viņas vecāki. Nekur citur nevarot dzīvot, kā tikai Liepājā. “Saskatos televīzijā un internetā Poliju, tā sirds velk uz turieni. Kad aizbrauc, tad saproti, ka mājas ir šeit, Liepājā,” atzina R. Rozentāle.

Dzimto valodu neaizmirst

Lietuviešu biedrībai “Rūta” šoreiz nav savas telts, kurā prezentēt tradīcijas. “Šoreiz nesanāca,” teica biedrības vadītāja Staņislava Bezina. Taču viņi neskumstot, ansamblis “Senoliai” nodziedājis skaistākās dziesmas. “No septiņpadsmit gadu vecuma dzīvoju Latvijā. Man šeit ir ļoti labi. Ļoti patīk pilsēta – zaļa, skaista, smaržo liepas. Šeit ir labi cilvēki, neviens nekad nav ticis apbižots pa šiem gadiem,” pastāstīja Staņislava. “Manas saknes ir lietuviskas, taču esmu dzimusi un augusi Latvijā,” pastāstīja Velta Krauja, kura biedrībā darbojas piecus gadus. Dzimto valodu nekad neesot aizmirsusi, taču, jo mazāk komunicē, jo esot grūtāk. “Kad beidzu aktīvo darbu, sāku meklēt, kur un kā. Mani jauki un mīļi pieņēma biedrībā. Tad, protams, arī valoda attīstās,” viņa atzina.

Ukraiņu kopienas “Svitanok” saimnieces bija uzklājušas bagātīgu galdu ar vareņikiem, salātiem, kabačiem. “Cik žēl, ka galds jau tukšs, visu tik ātri apēda,” bēdājās Svetlana Selišķeva. “Mēs lepojamies ar vareņikiem un speķi, arī dziesmu dziedājām par speķi,” smaidīja Vladimirs Berežko.

“Kā nu kurš te dzīvo, bet man jau piecdesmit gadus klājas labi. Esmu vietējais, te dzīvo bērni un mazbērni. No mums neviens te nav iebraucējs.”

“Citi atpūšas, mēs strādājam,” teica Andrejs Sologubs no ebreju draudzes “Šamašin”. “Mēs piedāvājam ebreju nacionālo ēdienu foršmaku, kas sastāv no siļķes, āboliem un olām. Tad ir “Jeruzalemes mix”, kurā ir vistas gaļa, aknas un sirdis.” Draudzes kalpošana un arī dalība svētkos esot domāta tieši tam, lai saliedētu tautas. “Tagad mēs pulcējamies kopā, lai savā starpā dzīvotu mierā.”

Svētki jārīko

Indra un Ērika nemaz nebija ēdienus nogaršojušas, jo klausījušās koncertu. Svētki liepājniecēm patīkot.

“Noteikti tādus vajag vēl, bet katru gadu gan ne,” domā Indra.

“Skaisti, ka centrā ir daudz cilvēku. Ir pavisam citādi, kad visi kolektīvi ir šeit kopā, nevis pa vienam dzied pie Gulbju dīķa.” “Man patika ukraiņi – tāda mūzika! Vācu biedrība arī, un ansamblis “Jarilo”,” teica Ērika. Katrs kolektīvs savā ziņā bijis interesants.

Valdis, Solveiga, Kristīne un mazais Kristians dzīvojot tepat blakus, tāpēc noteikti bijis jāatnāk uz svētkiem. “Kā nu kuram patīk,” smējās mamma un vecvecāki, jo Kristians līdz šādas mūzikas patikšanai vēl esot jāizaug. “Svētki patīk un ir interesanti. Esmu pazīstams ar visām šīm tautībām,” pastāstīja Valdis. “Ja ceļo pa pasauli, tad jau iepazīst, tāpēc šeit nav nekā man sveša. Ēdienus pagaršojām. Taču es neesmu atnācis paēst. Man brīžiem kļūst neērti, kā tur visi spiežas. Es labāk paiešu malā.” Valdis un Solveiga uzsvēra, ka daudz jauna Mazākumtautību kultūras dienā varētu uzzināt tie, kam ir 20 un 30 gadu. Valdis vēl norādīja uz dejotājām, kurām ir pat ap astoņdesmit gadu: “Viņām gūžas un ceļi nesāpēs. Man ir prieks, ka citi atrod prieku.”

58Skatīt galeriju