Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas
vidusskolā ar improvizācijas meistarklasēm viesojās horeogrāfs Agris Daņiļevičs
un ar dažādiem vingrinājumiem ierādīja audzēkņiem, kā pārvaldīt telpu un
attīstīt kustību prasmes.

Mūzikas vidusskolā aizvadītas trešās
nodarbības projektā “Meistarklases skatuves mākslā”. Pirmās
meistarklases notika klavierspēlē, bet otrās – vijoļspēlē. Šoreiz meistarklases
skatuves kustībā un improvizācijā vadīja A. Daņiļevičs, kurš mācīja
audzēkņiem kustību prasmes, telpas izjūtu un skatuves kultūru kopumā, kas ir
ļoti svarīga jaunajiem topošajiem māksliniekiem. Audzēkņi mācījās uzticēties
cits citam un uzņemties atbildību par otru, izdzīvot mūziku, pārvaldīt ķermeni,
atbrīvoties. Interesanto nodarbību gaitai ik pa brīdim līdzi sekoja arī skolas
mācībspēki, kas varēja pasmelties idejas savam darbam.

Pusi
dienas garās nodarbības, kurās piedalījās vidusskolas posma audzēkņi, aizritēja
intensīvi un produktīvi. “Mēs izdarījām ārkārtīgi daudz. Citreiz ne tuvu
tik daudz nevar paspēt,” ļoti apmierināts saka horeogrāfs. “Viņi ir
mākslinieki, dzird mūziku, ir diezgan atvērti un emocionāli uztver
uzdevumus.”

Viņaprāt,
ja cilvēks strādā uz skatuves un tur viņam vajag kustēties, tad šādās
nodarbībās vajadzētu piedalīties vismaz reizi nedēļā. “Improvizācijā viņi vispirms
atklāj paši sevi un saprot, kas viņiem izdodas un kas ne,” vērtīgo uzsver
horeogrāfs. Viņš apgalvo, ka šāda veida improvizācija ir noderīga jebkuram
cilvēkam. “Improvizācija ir dvēseles terapija,” A. Daņiļevičs
dziļdomīgi nosaka. “Tu pēc tam uzvedies pilnīgi savādāk gan savā darbā,
gan kontaktos ar cilvēkiem.”

Janai
Grasmanei, kas mācās vokālās klases 2. kursā, šāda veida nodarbības ir
pazīstamas, jo viņa apmeklē aktiermeistarības stundas pie Ilgas Martinsones.
“Mēs arī brīžiem improvizējam, rādām etīdes un dažādus vingrinājums,”
stāsta Jana. Vislielākais prieks meitenei ir par to, ka kustību improvizācijas
nodarbībās pie horeogrāfa Daņiļeviča skolasbiedri varējuši sajusties kā
kolektīvs, jo būt kopā viņi nav pieraduši. Reti kad visiem kopā ir jāstrādā
saliedēti un kaut kas kopīgi jāpaveic. Tāpēc nemaz nav bijis viegli uzticēties,
piemēram, vingrinājumā, kurā viens no pāra otru, kam aizvērtas acis, vadā pa
telpu. “Tam, kas draugs, uzticēties vieglāk. Ja saliktu ar kādu, ar ko tu
nevienu reizi pat neesi runājis, tad diez vai būtu tik vienkārši,” vērtē
Jana.