Apcere. Samērā nesenajos padomju laikos, konkrētāk – pagājušā gadsimta 40. gadu beigās, arī 50. un pat 60. gados, daudzi jo daudzi plašās padomju dzimtenes bērni par saviem vecākiem, kurus reālajā dzīvē tikpat kā nebija redzējuši, izteicās apmēram šādi: ”Viņi ir polārpētnieki, tāpēc nedzīvojam kopā. Viņi tagad strādā Tālajos Ziemeļos, lai mums visiem pēc tam būtu labāk.”

Lai gan daudzi no bērneļiem paši īsti nemaz nezināja, kas tie ”polārpētnieki” tādi ir. Izrādās, šim vārdam ir vismaz divas nozīmes un turklāt tas uzskatāms pat par eifēmismu! Otru jeb netiešo nozīmi, kas laikam gan radās tieši skabās padomju dzīves realitātē, ilgi nezināju arī es, līdz mans medicīnas skolas kolēģis, pasniedzējs un ārsts ar milzu darba stāžu Arhips to reiz izstāstīja. Tas notika kādā no tām bezgala jaukajām reizēm, kad mūsu skoliņā bija beigusies kārtējā pasniedzēju ballīte, bet daļa učuku vēl turpināja to atzīmēt, kaut kur klusumā, savos kabinetos no lielās priekšniecības noslēpušies, ar konjaciņu, kādu šokolādīti un cigaretēm. Arhips pats bija vecāku ”polārpētnieku” bērns, pēc tautības krievs, uz Latviju emigrējis kaut kad padomju varas gados, bet man bezgala mīļš, jo vienīgais, kas mani, jaunu skuķēnu – no Liepājas uz Rīgu darbā devušos pasniedzēju, vāķēja kā savu miesīgu bērnu un palīdzēja iejusties jaunajos apstākļos. ”Arhip, kur skolā atrodas anatomijas kabinets? Parādīsi? Man tur ir nodarbība, bet nezinu, kur jāiet!” vai arī – ”Arhip, vai tiešām var būt, ka piedzēries cilvēks, ja aizrijas pats ar saviem vēmekļiem un ja neviens viņu, gulošu, nepagriež uz sāniem, var nomirt?” Un Arhips – labais krievu kolēģis, pasniedzējs, kas latviski runāja tā drusku īpatni, man visu parādīja un paskaidroja. Vai arī vēl kāda saruna – ”Ak Dievs, ak Dievs –  Arhip, vai zini, ko man vakar pastāstīja kaimiņš – tiesu medicīnas eksperts? Viņš redzējis, kā izskatās sieviete, ko ar malkas pagali pašas vīrs sitis! Arhip, kā tas vispār iespējams?” Un Arhips, atkal mani ievedis savā trešā stāva kabinetā, aizvēris durvis un nosēdinājis sev pretī, to skaidroja. ”Jā, meit, dzīve ir raiba kā dzeņa vēders, gadās visādi…”

Bet ne par to ir stāsts. Kāda gan nozīme manam to laiku naivumam, lētticībai, nezināšanai? Tieši no pasniedzēja Arhipa guvu pirmo priekšstatu gan par ”polārpētniekiem”, gan pārsteidzošā kārtā arī par karalienes Sisi zemi Ungāriju. Gluži kā gaišreģis, kas zvaigznēs pamanījis, kurp viņa jauniņo kolēģi kādreiz aizvedīs liktenis, viņš atklāja kādu nozīmīgu savas dzīves epizodi. ”Vai zini, meit, ko nozīmē būt vecāku ”polārpētnieku” dēlam? He, he – nezini vis,” un te nu viņš pasmēja sev raksturīgo labdabīgo smiekliņu. ”Vai par tādu biedru Staļinu esi dzirdējusi? Ak esi, tad labi gan! Nu raug, manus vecākus kā valsts nodevējus izsūtīja uz Tālajiem Ziemeļiem. Māmuļas sirds svešumā neizturēja, bet tēvs ķepurojās, ķepurojās, kamēr neilgi pēc biedra Staļina nāves sagaidīja reabilititāciju un atbrauca atpakaļ. Mani uzaudzināja tēta brālis, onkolis Saša. Un viņa pasaciņai par maniem vecākiem ”polārpētniekiem” es svēti ticēju vairāk kā desmit gadus. Hmm, varbūt reizēm arī nojautu, ka viņš kaut ko noklusē, bet ticēt kam labam, skaistam bija vieglāk, nekā šaubīties un sākt analizēt pašam ar savu prātu.”

Arhips pirms teju vai četrdesmit gadiem beidzis akadēmiķa Ivana Pavlova vārdā nosaukto Ļeņingradas Medicīnas institūtu. Viņa tēvs atgriezās mājās studiju laikā. Un tieši studiju laikā Arhips pirmoreiz iemīlējās kādā ungāru meitenē, kas pavisam nesen bija beigusi Budapeštas Medicīnas institūta Sporta medicīnas fakultāti un ieguvusi diplomu ar ierakstu ”Ārsts. Sporta medicīnas speciālists”. Uz pāris mēnešiem ungāriete atbraukusi komandējumā uz lielo Padomju Savienības pilsētu Ļeņingradu. Un tur abi arī iepazinušies. Tas bija 1956.gada pavasarī. Arhips ar Beatrisi šķīrušies, paši sev solot, ka atšķirtība nebūs uz ilgu laiku.

Pienāca 1956.gada rudens. Vasaras nogalē beidzot mājās atgriezās Arhipa tēvs. Ungārijā sākās revolūcija, ko ievadīja Budapeštas tehniskās augstskolas studenti. Viņiem pievienojās citi. Asinis. Nāve. Izmisums un asaras. Oktobra beigās, kas Ļeņingradā togad bija īpaši vēsas un nemīlīgas, kādā pēcpusdienā Arhips pieteica tālsarunu ar Budapeštu. Jauniņā telefoniste klausulē krieviski nokliegusi: ”Budapešta. Lūdzu, runājiet!” Un Arhips, mēģinājis savai tipiski krieviskajai izrunai piešķirt eksotisku akcentu, iesācis: ”Szia Beatrix! Beartix, szeretlek! SZERETLEK!!! Ja ljublju, ljublju Beat…!!!” Un tik vien arī bija. Saruna pārtrūka. Beatrises balss pazuda. Īsi, kaitinoši pīkstieni klausulē.

Pienāca 1957.gada pavasaris. Kā katru gadu – jādodas demonstrācijā. Ar kādu saukli šoreiz, puiši? Un pāris akadēmiķa Ivana Pavlova vārdā nosauktā Ļeņingradas Medicīnas institūta Stomatoloģijas fakultātes studentu saulainajā pavasara dienā demonstrācijas laikā nolēma atklātībai parādīt košu plakātu ar uzrakstu: ”Turies, Ungārija!” Tikai acumirklis. Spalgi svilpieni. Bars miliču. Sāpīgs belziens ar steku pa krustiem. Arests. Pirmsizmeklēšanas cietums. Tiesa. Spriedums – 8 gadi. Tēva rūgtās asaras. Izvešana konvoja pavadībā no tiesas zāles. Brauciens melnajā bertā ar režģotiem logiem. Cietums.

Kad piedzīvojam ko drausmīgu, mums gribas, lai visi pulksteņi apstātos. Lai apstātos dzīve un kāds, mūs žēlodams, lietu gaužas asaras. Bet tā nenotiek. Diemžēl ne. Sasodīta būšana, tā muļķe dzīve turpina ritēt, it kā nekas īpašs nebūtu bijis, it kā viss būtu vislabākajā kārtībā. Vēlreiz – sasodīts. Vai varbūt – par laimi???

Labvēlīgu apstākļu sakritības dēļ Arhips akadēmiķa Ivana Pavlova vārdā nosaukto Ļeņingradas Medicīnas institūtu pabeidza. Lieki piebilst, daudz gadu vēlāk nekā viņa mīļie kursa biedri, ar kuriem kopā bija sākts studēt. Bet tas nekas. Pats galvenais, ka ”polārpētniekam” jeb, vienkāršāk izsakoties, mīļajam tēvam, par milzu prieku Arhips beidzot ir dakteris. Izlaiduma dienā tieši tāpat kā tiesas zālē, straumītēm plūst viņa asaras, taču šoreiz – laimes asaras. Aiz liela prieka – otro reizi mūžā. Pirmā reize bija, kad Arhips nāca pasaulē. Bet tagad dēls ir dakteris. DAKTERIS!!!

Šodien Arhipa vairs nav. Pavisam spēji, kādā 2005. gada pavasara rītā pārstāja pukstēt viņa sirds. Tiesu medicīnas eksperta slēdziens, veicot autopsiju, lakonisks – sirds mazspēja.

Ir 2007.gada 23.oktobris. Kā katru gadu, arī šoreiz karogi pusmastos. Vējaina, lietaina, ļoti nemīlīga diena. Pārvaru savu mīļo slinkumu, aizeju uz Ungārijas pilsētas Sombathejas laukumu ar nosaukumu ”56 osok” un pie pieminekļa 1956.gada upuriem nolieku divas baltas krizantēmas. Tā viena tev, mīļo Arhip! Bet tā otra tavai ungārietei Beatrisei! Lai jums abiem vieglas smiltis!

LĀSMA ĢIBIETE

___________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].