Pirmizrāde Sandras Vensko lugai “Novēli man…”
Liepājas teātris savā 100. jubilejas sezonā piedāvā jau ceturtā jauniestudējuma pirmizrādi. Bet šoreiz tas ir īpašs notikums, jo notiek pirmuzvedums liepājnieces, dramaturģes Sandras Vensko lugai “Novēli man…”. Luga rakstīta un veltīta paša teātra vēsturei, tā ļaudīm, aktieriem – piemiņai, ar ticību teātra atdzimšanai un augšupejai.

Par teātra dvēseli un garu

Šī tuvplāna izrāde tapusi teātra kafejnīcā un ir divu aktrišu – Anitas Kvālas un Vijas Āboliņas – kopdarbs režisora Feliksa Deiča vadībā. Teātra literārā padomniece Edīte Tišheizere iestudējumu precīzi definē kā intīmo teātri, kāda Latvijā nav bijis. Teātra kafejnīcā, kurā ir tikai 40 sēdvietu, skatītāji šajā autentiskajā vidē gribot negribot kļūst gan par notikumu lieciniekiem, gan dalībniekiem stāstā par cilvēkiem, kuri gandrīz gadsimta garumā strādājuši, cietuši, mīlējuši, bijuši laimīgi un nelaimīgi, vārdu sakot, dzīvojuši šajā namā.

Lugas “Novēli man…” pamats ir būvēts uz Liepājas teātra leģendu par Balto dāmu: līgavu nodevis un pametis aktieris – skaists, talantīgs, visu apbrīnots sieviešu mīlulis. Viens otrs teātra vecākās paaudzes skatuves mākslinieks un tehniskais darbinieks sakās pēc pusnakts manījis viņu klusi paslīdam kaut kur starp balkona vai galerijas krēslu rindām vai skatuves šņorbēniņiem. Viņa par Balto dāmu iedēvēta ne tikai sava līgavas tērpa dēļ, viņa ir tā, kura sargā teātra garu un dvēseli.

Skatītājs uz izrādi nav aicināts, lai baudītu mistiskus, nervus kutinošus specefektus, noslēpumainus soļus, trokšņus, spokainas ainas, bet gan lai kopīgi ar divām brīnišķīgām aktrisēm iepazītu un izdzīvotu teātra pagātni, teātra talantus, kas personīgo dzīvi ziedojuši uz skatuves mākslas altāra. Tā ir šīs lugas un izrādes veidotāju dāvana – mīlestības puķe pie Liepājas teātra krūtīm tā dižajā jubilejā.

Ja skatītājs ir gatavs ieklausīties, tad lūdzu! Ir vēla nakts stunda bufetē pēc teātra ballītes – uz galda kafijas termoss, nenovākti trauki, pamesta platmale, ģipša galva… Kārtību te cenšas ieviest kādreizējā ilggadējā bufetniece Venecuēla (Vija Āboliņa), pati sev skaļi izsakot domas par visu šo bardaku. No kafejnīcas dziļuma viņas balsī izteiktajām domām klusi pievienojas Magda Magdalēna (Anita Kvāla), kura, šķiet ir it kā aizkavējusies, vēl neatgrimējusies aktrise un kura beigās, izrādās, ir pati Baltā dāma.

It kā nejaušā, saraustītā, teātra pagātni un tagadni skarošā saruna starp divām sievietēm (Magda ir vairāk klausītāja, kas laiku pa laikam saliek vajadzīgos akcentus) būtībā ir tik skaudra, atklāti patiesa kā vaļēja, mūžam nedzīstoša brūce, kā kaila un neaizsargāta aktiera sirds, kuru viņš kā uz plaukstas katru vakaru nes priekšā skatītājiem. Režisors Felikss Deičs šo izrādi lakoniski vērtē kā Liepājas teātra neoficiālo vēsturi, kurā faktu brīvo interpretāciju kompensē dalībnieku patiesi ieinteresētā un iejūtīgā attieksme, darbības vietas autentiskums un skaņu partitūras dokumentalitāte.

 
No idejas līdz izrādei

Diez vai varētu atrast analogu gadījumu Latvijas teātra vēsturē, ja nu vienīgi no latviešu teātra tēva Ādolfa Anulāna laikiem, kad luga uzrakstīta apmēram trijos mēnešos par tēmu, kas aptver gadsimta notikumus. Tieši tik ilgā laikā Sandra Vensko uzrakstījusi lugu “Novēli man…”.

“Es pirmo reizi mūžā pārliecinājos, ko īsā laikā var izdarīt profesionāli cilvēki,” stāsta dramaturģe. “Kad man šo iespēju – uzrakstīt lugu par teātri – piedāvāja Edīte Tišheizere, es biju ārkārtīgi priecīga un tikai pēc tam aptvēru, kam esmu piekritusi. Bet viss šis process piedzima un notika zem laimīgas zvaigznes. Es to jutu visu šo laiku. Man palīgā nāca tik daudz cilvēku, sākot ar Ainu Krauči (Centrālās zinātniskās bibliotēkas direktores vietniece), Liepājas teātra enciklopēdistu Zigurdu Akmentiņu, Edīti Tišheizeri, līdz režisoram Feliksam Deičam un abām brīnišķīgajām aktrisēm Anitai un Vijai. Materiāla apjoms bija milzīgs, ko paņemt, ko atmest? Kad uzrakstīju lugas melnrakstu, to izskatīja abas aktrises un lieko nometa, šo to papildināja. Divas reizes tikos arī ar režisoru Deiču, kurš tik smalkjūtīgi norādīja uz lieko lugas melnrakstā. Viņa atzinīgie vārdi, ka esmu pratusi uztvert teātra būtību, manī stiprināja ticību saviem spēkiem,” atzīst Sandra Vensko. “Gribu uzsvērt, ka bufetniece Venecuēla un Magda ir vienlīdz svarīgi tēli, kuri būtībā saplūst vienā. Manuprāt, abas aktrises to spoži paveic. Blatā dāma – tas ir pats teātris. Viņā koncentrējas visa teātra enerģija.”

*  *  *
Anitai Kvālai un Vijai Āboliņai ir savs stāsts par šīs lugas tapšanu. Tas tik ļoti un zīmīgi sasaucas ar aktiera dzīvi un atkarību no daudziem citiem cilvēkiem un apstākļiem. Ceļš uz šo izrādi, uz šo lomu arī ir teātra vēstures cienīgs stāsts.

Anita Kvāla savu stāstu iesāk lēni, domīgi:
– Šā gada maijā mani uzrunāja mūsu nu jau bijušā direktore Inga Auziņa. Viņa domāja par mani, jo redzēja, ka man pašlaik nav lielāka darba, un piedāvāja pašai izvēlēties materiālu par teātri. Man tūlīt nāca prātā tā bufete. Es pat nezināju, ko es tur darīšu, jo nekādu teātra vēstures materiālu man nebija. Mūsu kafejnīca nez kāpēc līdz šim tā arī nebija izmantota, lai gan raudājām, ka nav Mazās zāles. Pasaulē šodien iet gaiteņos, cehos, spēlē stacijas laukumos – jebkur. Vispirms mani aizkustināja tas, ka man tika dota iespēja. Lūdzu padomu Edītei Tišheizerei, un viņa, paturot prātā teātra 100. jubileju, deva ideju stāstam par aktieriem. Bet kā to visu dramaturģiski parādīt, kā to pasniegt, jauno paaudzi ieinteresēt? Tas bija grūts variants. Skaidrs, ka tīru vēsturi šodien lasīt sveču gaismā – diezin vai tā varētu uzrunāt skatītāju. Gribējās kaut kādu dramaturģiju apakšā. Un tikpat nejauši es nonācu līdz Sandrai Vensko. Es viņai tikai ieskicēju savu vēlēšanos: Baltā dāma ir tāda simtgadīga Liepājas teātra leģenda – visu ir redzējusi, viņa ir emocionāla, viņa ir erudīta, viņai ir sava attieksme.
Mana Baltā dāma saka tādus viedīgus vārdus: “Es ciešu kā puķe, kas nolauzta aizpeld pret straumi, un vējā es nevaru noturēt laivu… saplūst ar klusumu, piejaucēt varu, izzināt dzīvi man gribas līdz saknēm… atkausēt acis un atdarīt ausis, pieliekties skatuves dēļiem un kost – pirkstu kauliņos… saskrāpēt ādu, noplēst tās aktiera dzīves nost… lūgties bez kauna un pārvarēt smīnu, cepuri pamest, kur grašus var krāt, palikt par āderi, klaunu vai mīmu, sienās grimt sāpīgi, atdzimt un nākt… vēlīgi ļaudis aiz stūra, tai laikā, kuriem šai pasaulē vara un spēks… aizspārda acis man pilnas ar grimu, dzīres nav galā, un dvēselē sāp…”

– Viņa ir ne tikai vieda, bet arī labdabīga.

– Teātrī ļaunais gars nevar dzīvot, tad jau sliktas izrādes vien būtu. Viņa ir teātra dvēsele. Viņa ir kā lakmusa papīrītis, kas visu izsijā un uzrāda īstajās krāsās. Sandra Vensko uzrakstīja poētisku dramaturģisko materiālu, kuru ir ļoti grūti spēlēt. Tā nav sadzīves luga, tā ir ar poēziju pilna, ar iekšā ievītiem vēstures faktiem. Atrast veidu, kā nākt pie skatītāja, ir problēma. Domāju, nu, ko es viena plivināšos pa to skatuvi, viena nespēšu visu to izstāstīt. Kas sēž bufetē? Protams, bufetniece. Uzreiz ieraudzīju šajā lomā Viju Āboliņu, kolosālu aktrisi, kura vairs nav teātrī un kura nav pelnījusi, ka viņa šajā lielās jubilejas sezonā paliek ārpus visiem notikumiem. Tāpēc man sirdī ir gandarījums, ka es egoistiski ne tikai par sevi esmu padomājusi, bet arī otru cilvēku izvedusi saulītē.

– Tādam pēkšņi, no sirds dziļumiem, dažu mēnešu laikā tapušam lugas materiālam un jums pašām kā tās varonēm tomēr ir liela veiksme, ka režiju uzņēmies režisors Felikss Deičs, kurš psiholoģiskiem smalkumiem īpaši pievērš uzmanību.

– Un atkal pavisam nejauši – tikko Felikss Deičs bija beidzis darbu pie “Zvanu solo”. Viņš ir ļoti aizņemts režisors, bet, par brīnumu, piekrita strādāt ar mums. Izrāde tapa ļo-o-oti īsā laikā, pāris nedēļās. Deičs taču ir mans režisors – gan izrādē “Karaliene Māte”, gan teātrī “Mūris” – “Trušu dziesmā”. Viņš ir no maniem aktrises dzīves režisoriem. Šis iestudējums tapa Deiča elpā, rokrakstā, te nu ir tās smalkās nianses un tas klusums. Te nav tā – pilnu krūti pāri rampai… Tas bija ne tikai fiziski smags posms, bet arī garīgi grūts – tāds mistiski trīsuļojošs, jo man eksemplārs nemitīgi krita ārā no rokām gan te, gan uz ielas.

– Vai jūti Balto dāmu līdzās? Kādas tev ir attiecības ar šo dāmu, kad pati mēģini viņas tēlā iejusties?

– Es viņu ne tikai sajutu, viņa mani traucēja. Un tad es ar viņu sarunājos, teicu, ka ceļu viņu saulītē, ka vedu tautiņās un ka neko sliktu viņai nevēlu. Esmu no tiem, kas arī tic, ka tur, aiz debesu maliņas, kaut kas ir. Tāda harmonija starp mums nevalda, jo viņa visu laiku mani provocē. Un tad es ar viņu parunājos. Jā, laikam man ir mazliet bailes, jo tā ir viņpasaule, un mūsu pasaule ir šeit. Ne velti tās ir nošķirtas. Var teikt – tā ir māksla, nav realitāte. Es jau negribu to pārkāpt, tikai tuvoties un saprast. Es sevi mierinu ar to, ka ar Balto dāmu nestrīdos, bet izturos pret viņu ar pietāti. Savādi, bet šīs pirmizrādes satraukums nav gluži tāds kā pirms citām izrādēm. Es pēc 30 teātrī nostrādātiem gadiem zinu, kāds tas satraukums ir, un tāds ir ikvienam, un tas ir normāli, citādi ej prom no teātra. Tāda ir aktiera trakā profesija. Bet pirms šīs izrādes tas ir savādāks.

– Kas veidoja telpas iekārtojumu, darināja tērpus?

– Tas arī ir tāds mīlestības darbs, jo Deičs pats noformēja bufeti, kleitu es sev pati izdomāju. Tai ir savs skaists stāsts. Pavasarī televīzijas raidījumā redzēju dziedātāju Bjorku koncertā, kurā viņai bija pasakaina balta kleita. Tobrīd es skaidri zināju, ka kaut kad dzīvē, kādā situācijā man noteikti būs šī Bjorkas kleita. Izstāstīju režisoram šī tērpa versiju, viņš bija ļoti apmierināts, nopirkām audumu, uzzīmējām šuvējai, un te nu tā ir. Tā esam nonākuši līdz pirmizrādei.

– Kāda vieta šajā pa pusei reālajā un pa pusei nereālajā vidē ir teātra bufetniecei Venecuēlai? Kas viņu vieno ar Balto dāmu? Vijai Āboliņai ir sava versija:

– Mūs abas vieno tas, ka būtībā esam gara radinieces. Var teikt, ka bufetniece ir šās zemes Baltā dāma. Viņa pati stāsta, ka teātrī nostrādājusi 30 gadu. Tikpat ilgi, cik es pati esmu Liepājā un arī šajā teātrī, kaut gan pēdējos gadus šeit vairs pamatdarbā nestrādāju. Baltā dāma redz visus noslēpumus ar savu viņsaules aci, bet bufetniece ar šās saules aci. Un viņa ļoti daudz redz un dzird, jo kur gan vairāk, ja ne bufetē, aktieri pulcējas, sūdz bēdas un likstas tam trešajam cilvēkam – bufetniecei. No viņas arī tik daudz kā vajag – kādu glāzīti iedzert, kad naudiņas nav, kādu zupiņu uzēst… Es pati arī mūsu teātrī esmu pārdzīvojusi vairākas bufetnieces. Nu, labi, tagad, kad te vairs nav tās lētās ēstuves, es šo bufeti vairs tā nepazīstu. Bet viena teātra bufetniecīte, krieviete, vēl tagad, pēc gandrīz 20 gadiem, mani, satiekot uz ielas, sveicina, sauc vārdā un vienmēr apjautājas, kā klājas teātrī, kas tur notiek. Un tad vēl te bija tāda kolorīta sieviete Klāva, ar copi un koši krāsotām lūpām. Manuprāt, bufetnieces vietā tikpat labi varētu būt arī nakts dežurants. Bet Baltā dāma ir Baltā dāma. Bufetniece ir tas cilvēks, kurš pēc jubilejas balles paliek, lai visu novāktu un sakārtotu. Viņa gan jau vairs te nestrādā, bet nāk un labu prātu palīdz. Te arī ir sava svarīga doma iekšā – daudzi teātra cilvēki pēc pulka nostrādātiem gadiem nevar tā vienkārši pamest teātri. Arī es, kad pēc aktīvām darba gaitām aizietu pensijā, ļoti labprāt atnāktu teātrī kaut ko pastrādāt, piepalīdzēt. Jā, esmu par to domājusi. Es, piemēram, ļoti gribētu pastrādāt par suflieri, bet tāda vieta ir likvidēta.

– Bufetniece taču nesarunājas ar spoku, bet ar cilvēku.

– Es Balto dāmu uztveru kā aktrisi, kas ir dīvaini izkrāsojusies un ir šeit pēc balles vēlu naktī aizkavējusies. Un, kad pašās beigās aizejot pasaka: es esmu Baltā dāma, – manai bufetniecei tas nāk kā pārsteigums, kā šoks. Baltā dāma runā ļoti savādi. Tomēr viņa runā lietas, kas man, bufetniecei, ir tuvas, saprotamas. Viņa jūt to pašu, bet nevar visu to pateikt tik skaistiem vārdiem. Brīžiem es tās sarežģītās domas vienkārši nesaprotu, taču Magdas domu gājienu, tās izjūtas es saprotu. Mēs abas sajūtam teātra garu un dvēseli. Ne jau tikai augsti intelektuāli cilvēki spēj visu saprast un sajust, visi cilvēki, kuri šeit ilgi strādā, arī no tehniskā personāla, teātri sajūt ar visām dvēseles vibrācijām. Bufetniece saka tādus vārdus: apkalpot Dievu. Aktieris ir kaut kas īpašs, kurš tās domas, jūtas, dvēseli katru vakaru kā uz delnas nes uz skatuves.

– Kā sastrādājāties ar režisoru Deiču?

– Īstais režisors īstajā vietā. Es pie viņa savā laikā esmu spēlējusi divos iestudējumos. Patiesībā man ir vienalga, ko es spēlēju, kaut vai telefongrāmatu, ja to daru Deiča vadībā. Man ir pilnīga paļāvība, jo es zinu, ka viņš ne no kā atradīs, izdomās un uztaisīs. Mēģinot man ļoti daudz kas vēl bija nesaprotams, kāpēc viņa saka tā un runā atkal tā… Bet Deičs mierīgi skaidro: te viņa dara tā, bet te iedomājas tā un saka tāpēc… Un viss uzreiz ir skaidrs, sakārtojas pats no sevis. Es esmu no tām aktrisēm, kas nevar strādāt bez režisora. Mans princips ir tāds: es kā aktrise varu redzēt un domāt citādi, spēlēt citādi, bet režisors redz kopskatu, kopsakarības, un mana tāda vai citāda gribēšana neko nenozīmē.

***

Pirms spēli sākt, mēs paraugāmies spogulī
Vēl šaipus priekškara, jo diez vai atpazīsim
Mēs sevi vairs, kad pielipušās maskas
Pēc izrādes no sejas noplēsīsim.

Sandra Vensko
Kopš 2003.gada ir Latvijas Dramaturģijas ģildes biedre;
Lugas raksta 30 gadus;
Liepājas teātrī iestudēta luga “Pagalms” (1990), “Novēli man…”, Liepājas Tautas teātrī – “Žirafe” (2000), Latvijas radio – “Lielās pļavas iemītnieki” (10 gadu garumā), “Melnais meža strazds” (2005), “Kazas” (2006.);
Šobrīd studē kultūras vadību Pedagoģijas akadēmijas 3.kursā.

 Anita Kvāla
Beigusi Maskavas Valsts teātra mākslas institūtu (1979);
Liepājas teātrī strādā 31 gadu;
Lomu izlase: Šekspīra “Hamlets” – Ģertrūde, Ofēlija, Tēva gars; Ibsena “Spoki” – Alvinga kundze; Čehova “Māsas” – Maša; Tantenelli “Karaliene Māte” –  titulloma u.c.

Vija Āboliņa
Beigusi J.Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti (1975);
Liepājas teātra aktrise 20 gadu, tagad ārštatā;
Lomu izlase: Šeridana “Atjautīgā aukle” – titulloma; Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” – Ieviņa, Antonija; baškīru lugā “Nakts, kad aptumsa mēness” ļoti mīļa loma – māte Tankabikē u.c.;
Beigusi Juridisko koledžu (2004), šobrīd ir valsts valodas inspektore.