Pa mūžības taku aizgājis mūsu literatūras vecmeistars, dabas aprakstu meistars, rakstnieks Alberts Caune. Viņš dzimis 1917. gadā. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.

Vēl pērnā gada oktobrī iznāca vecmeistara grāmata “Rietumkursas valnī”. Tā ir poēma, kas sarakstīta laikposmā no 1965. līdz 1968. gadam. Dienas gaismu darbs varēja ieraudzīt tikai tagad, jo tajā ir aprakstīti brīvības un neatkarības centieni. Rakstnieku allaž vadījusi pārliecība, ka Latvija būs brīva.

Alberts Caune literatūras laukā ir pazīstams kā dabas aprakstītājs. Pirmā publikācija – dzejolis – bija publicēts 1936. gadā, atsevišķi dzejoļi periodikā no 1941. līdz 1944. gadam, atsācis publicēties 1968. gadā. 

Tēlojumu un miniatūru krājumu virsraksti liecina par darbu saturu, kā “Dialogs ar dabu” (1973), “Mazliet savdabji” (1977), “Zemes raksti” (1978), “Sūrums un veldze” (1983), “Silpurene”,  (1987), “Kur brīnumpuķe zied” (1999, sarakstīts 1978), “Rietumkursas zaļizeltainie mājokļi” (2007, sarakstīts 1960), “Dieva paspārnē” (1998) un citi.

“Alberts Caune nepalaiž garām ne sīkumu – ne dižkoku pļavas vidū, ne lakstīgalas treļļus vakarā lazdu krūmā. Reālistiski dzejas tēli izriet no pārdomu atziņām un daiļuma izjūtas,” tā mūsu novadnieka dzeju raksturojis kritiķis Reinis Ādmīdiņš, sakot, ka Alberts Caune: “Akvareliski zīmē birzis un upju līčus, mežus un tīrumus, pakalnus un lejas, un viss dabas daiļums pārtop par estētisku baudījumu un vedina uz ētikas pamatiem un augstumiem, līdz pavēršas domas plašumi un dziļumi – kas tad ir īsta Latvija?” 

Savulaik Albertu Cauni raksturoja arī viens no kurzemniekiem Voldemārs Ancītis: “Tā nu iznācis, ka Alberts Caune ir kļuvis par eksotu pats savā dzimtenē. Taču viņš nav eksots. Viņš ir drīzāk eremīts, kas – daļēji apstākļu spiests – izvēlējies nomaļnieka mājokli Kurzemē visam mūžam.” Un Kurzemes smiltājā ir viņa mūža mājas.

“Kurzemes Vārds”