Ligita Kupčus-Apēna, "Kurzemes Vārds"
"3K"
Klajā laists mūzikas albums “Labums”, ko īstenojuši Simona Rača-Rūce, Jānis Rūcis un Roberts Dinters. Albums ir veltījums un reizē pateicība leģendārajai dziesminiecei A. Pumpurei.
Sajūtās – tuvums un sirsnība
Albuma prezentācijas koncerts notika austrasbērniem ierastajā tikšanās vietā – mākslas galerijas “Romas dārzs” Berči zālē.
Jautāta, vai albums apzināti izdots reizē ar Austrasdienām, Simona smaidot atteica, ka tas tā vienkārši sanācis.
Albumā iekļautas deviņas Imanta Kalniņa dziesmas. Dažu dziesmu ierakstos piedalās arī citi austrasbērni un čelliste Marta Rozentāle.
Albuma izveides iniciatore bijusi Austras biedrības pārstāve, radošās telpas “Austras istaba” vadītāja Inese Muižniece. Viņa uzrunājusi Rūču pāri, aicinot apsvērt ideju par CD ierakstīšanu. “Un mēs sākām rīkoties!”
Doma radusies aptuveni pirms gada.
Jānis gan piebilst: “Sākumā es to uztvēru vairāk kā Simonas vēlmi, jo man likās – Imanta Kalniņa albumu pasaulē jau pietiek. Tāda man sajūta par to visu bija. Bet, kad sākām pie albuma strādāt,
izkristalizējās, ka tā taču ir tieši mūsu triju versija par Imanta Kalniņa dziesmām, kā mēs redzam viņa mūziku un kā mēs redzam Austru Pumpuri.
Tas mani ļoti aizrāva. Tāpēc esmu ļoti priecīgs par šo albumu, ka varēju tajā piedalīties.”
Ar Robertu lēmuši ierakstu veikt nevis studijā, līdz ar to tas būtu tīrs un noslīpēts, bet radīt gaisotni kā viesistabā.
“Lai ir tuvuma un sirsnības sajūta, kāda bija arī Austrai Pumpurei, kad viņa sadziedājās ar saviem koncerta apmeklētājiem. Tā ka dziedātu visi kopā, nevis viens mākslinieks un pārējie – klausītāji,” kādēļ izvēlēta tieši šāda izpildījuma maniere, skaidro Simona.
Viņa atceras: “To izmēģinājām nedaudz pie mums mājās, patiešām istabā. Roberts piedalījās gan kā mūziķis, gan ierakstīja. Tad paņēmām garāku pauzi, jo maijā piedzima dēliņš Harijs. Vasara pagāja, auklējot mazo, rudenī savukārt Robertam bija daudz projektu, tādēļ darbu atsākām vien decembrī.
Paši vēl īsti nevaram līdz galam noticēt, ka finiša taisni izdevās paveikt tiešām samērā īsā laikā.”
Sākotnēji nebija iecerēts izdot albumu taustāmā versijā. Kultūras pārvaldes rīkotajā projektu konkursā mūziķi esot ieguvuši līdzekļus tam, lai ierakstītu un albumu izlaistu digitāli.
Savukārt vēlmi par albuma taustāmu versiju palīdzēja īstenot privāti ziedotāji, atsaucoties Austras biedrības aicinājumam.
Jānis pateicas lielam palīgam un darītājam – ieraksta producentei I. Muižniecei. Viņa iedrošinājusi, ka viss izdosies un lietas sakārtosies.
Jāpiebilst, ka 18. martā, kad Liepāja svinēja savu 399. dzimšanas dienu, mūziķi albumu publiskoja mūzikas straumēšanas platformās, tostarp arī Spotify.
Kā būtu dziedājusi Austra
Runājot par mūzikas albuma saturu, Simona stāsta: “Dziesmas izvēlējāmies tādas, kas mums saistās ar Austru Pumpuri. Tādu, protams, ir ļoti daudz. Ņēmām tās, kas kaut kā īpaši iespiedušās atmiņā un sirdī.
Sākumā bija garāks dziesmu saraksts, bet izkristalizējās šīs deviņas.”
Albumā iekļauti tādi skaņdarbi kā “Bāka”, “Šonakt sapnī”, “Sveces dziesma”, “Kas labā roka kreisai ir”, “Tāpat vien”, “Mīlas dziesmiņa” u. c.
Autori uzsver: “Albumā apzināti esam atstājuši sadzīves skaņas – ieelpas, krekšķīšus, arī dēliņu var dzirdēt, jo viņš dažkārt ieraksta brīdī bija klāt. Tā nav kļūda, bet atstāts apzināti, lai radītu klātbūtnes efektu, dzīvīgumu.”
Kādu nosaukumu dot – sākotnēji nepavisam viegli nav bijis uz to atbildēt. “Jo
gribējās, lai tur parādās gan siltums, mīļums, kādu dāvāja Austra, gan sajūta, kas mums ir par Austru. Nevarējām vienā vārdā to ietvert,”
atminas Simona.
“Labums” atnācis nejauši – vatsapa čatiņā pārrakstoties. “No vārda albums sanāca labums,” atminas Jānis.
“Sākām savā starpā albumu tā saukt. Un beigās Robis teica, ka īstais nosaukums ir tas, kurš pie mums atnāca pats. Un vārds būs “Labums”. Tas ietver visu, ko mēs gribējām.”
Ar albumu ir iepazīstināts arī pats komponists I. Kalniņš. “Nosūtījām viņam failus, un viņš ir datorā noklausījies. Saņēmām pozitīvu atsauksmi, par ko tiešām esam priecīgi. Šķiet, viņam patīk gala rezultāts,” spriež Simona.
Pēc prezentācijas koncerta saņemti labi vārdi arī no klausītājiem. “Daudzi no senākajiem austrasbērniem teica, ka esam noķēruši īsto sajūtu dziesmām. Neliekas svešas, bet tādas, kā dziedājusi Austra,” piebilst Jānis.
“Mums reizēm ir pārrunas visiem austrasbērniem kopā par to, kādi esam tagad.
Neviens jau nevar radīt to sajūtu, ko radīja Austra, jo neviens mēs neesam Austra. Reizēm liekas, ka tā pietrūkst, ka to vajag.
Bet izrunājamies un saprotam, ka ir labi tā, kā ir tagad. Mēs cenšamies darīt vislabāko,” saka Simona.
Notiek koncerti, klausītāji nāk, tāpat arvien jauni cilvēki papildina esošo austrasbērnu rindas. “Nekāda iestājeksāmena nav. Man liekas, ka lielākais pārbaudījums ir viņiem vispār pieņemt to, kas te notiek. Jo tas tiešām ir atšķirīgi no visa, kā notiek citur, piemēram, koros. Pie mums – brīvā gaisotnē.”
Saved kopā mūzika
Tieši darbošanās austrasbērnu kustībā Simonu un Jāni satuvinājusi, kļuvuši par precētu pāri arī dzīvē.
“Mēs vispār skolā gājām paralēlklasēs, bet kaut kā nebijām viens otru pamanījuši. Tas ir interesanti, kā dzīvē gadās. Tā pa īstam viens otru ieraudzījām pirms sešiem gadiem. Austra bija aizgājusi, un mums pašiem bija vairāk jānāk kopā, jāorganizē, jādarbojas. Mūs salika kopā pie koncerta rīkošanas Bernātos, “Sīpolu” mājās, kas notika par godu Mārim Čaklajam,” atminas pāris.
Mēģinājumi notikuši pie Simonas mājās, dārzā, un tā arī abi sadziedājušies. Mūzikai abu liepājnieku dzīvēs ir ļoti liela nozīme. Simona strādā par mūzikas skolotāju.
“Pārsvarā jau viss, ko daru, ir saistīts ar mūziku,”
viņa vērtē un stāsta, ka uz mūzikas skolu bērnībā aizvedusi mamma.
“Sākumā spēlēju vijoli, bet pabeidzu kā kordiriģente. Es arī daudz kur dziedāju. Ilgus gadus vokālajā ansamblī “Gaismiņas”. Turpat aiz blakus durvīm mēģinājumi notika Austrai Pumpurei. Mums bija arī kopīgi projekti. Un es pamazām no “Gaismiņām” aizplūdu pie austrasbērniem.”
Jāņa stāsts, kā nonācis līdz mūzikas iemīlēšanai, atšķiras: “Mana mamma visu dzīvi ir bijusi muzikante, tādēļ mūzika vienmēr bijusi manā dzīvē. Bet personīgi es tai pievērsos vien vidusskolā.
Man bija ļoti muzikāli klasesbiedri. Sēdēja klasē, stundas laikā uz lapiņas zīmēja akordus… Es vienkārši no tā visa ļoti ietekmējos, mājās sāku strinkšķināt ģitāru. Mamma man parādīja akordus, un tādā veidā arī sākās.
Man nav izdevies atrast citu veidu, kā izpaust sevi, kā tikai caur mūziku. Tas ir kaut kā īpaši.
Tāpēc joprojām esmu ar mūziku. Pēdējā laikā arī rakstu dziesmas. Mazliet taisu elektronisko mūziku, bet to nekur nepopularizēju.”
Ikdienā Jānis strādā par programmētāju, jo nesaredz, kā ar mūziku varētu nopelnīt.
Albuma tapšanas process bijis vērtīgs laiks arī Rūčiem pašiem personīgi. “Tā bija iespēja pavadīt vairāk laika kopā,” atzīst Jānis.
“Parasti esmu darbā, bet Simona ir ar mazo. Katrs tā kā savā pasaulē. Un, veidojot šo albumu, mums bija iespēja pavadīt dienas kopā, bet turpat tuvumā bija arī mūsu dēliņš. Man tas likās ļoti forši.
Bija labi arī nedomāt visu laiku par praktiskām lietām, bet vairāk garīgām.”
Simona atminas, ka attiecību sākumā divatā muzicējuši arī mājās. “Man ļoti patika, kā Jānis spēlē ģitāru. Un es viņam lūdzu paspēlēt. Tagad sanāk retāk, jo muzicē Harijs, kuram maija beigās apritēs gadiņš.”
Laiks jāvelta arī diviem vecākajiem dēliem, kas nu jau ir 11 un 12 gadus veci.
