Ligita Kupčus-Apēna, “Kurzemes Vārds”
"3K"
Paneļdiskusijā ”Kā mācīt par un caur mākslu?”, ko vadīja ”Skolas 2030” vecākā eksperte, skolotāja Inese Vilciņa, sanākušie skaidroja atbildes uz jautājumiem, kādēļ mākslas un kultūras mācību priekšmeti nereti tiek asociēti ar atpūtu un ko pedagogi var darīt, lai veicinātu dziļu un apzinātu mācīšanos, nepazaudējot mākslas veidiem raksturīgo radošumu.
”Tā nav profesija!”
”Arī man ir pieredze, kad skolēni tiešām paši saka – tās ir vienīgās stundas, kurās es varu atslābt,” I. Vilciņa, aicinot diskusijas dalībniekus dalīties savā pieredzē un reizē viedoklī, kāpēc mākslas un kultūras priekšmeti tiek uztverti kā atpūtas vai nosacīti otrās šķiras priekšmeti, stāstīja par piedzīvoto savā ikdienā. ”Kas šajās stundās notiek tāds vai arī tieši nenotiek, ja bērnam šķiet, ka viņš var atslābt?”
Rīgas Juglas vidusskolas kultūras un sociālo zinību skolotājs Ļevs Rusilo atzina, ka ir ar to saskāries. ”Teikšu tā – uzskats nāk no iepriekšējās pieredzes, kāda ir bijusi citā skolā. Daži skolēni pie mums atnāk no citas skolas, kur tikai ”vienkārši zīmējam, neko neargumentējam”. Taču, uz vidusskolu atnākot, bet būtu arī pamatskolā, jātrenē prasme kritiski paskatīties uz savu veikumu, izvērtēt, ko varētu uzlabot, un arī domāt par to, kādu vēstījumu savā darbā centies paust.”
Ļ. Rusilo šķiet, ka liela ietekme ir arī vecāku uzskatiem un viņu sacītajam. Jo mākslas un kultūras priekšmeti nebūt nav garlaicīgi, un tā vietā nav jāsūta bērni paklausīties mūziku koncertzālēs vai uz Mākslas muzeju. ”Skolā ir pavisam cits uzdevums – atvērt redzesloku, kritisko domāšanu un jaunradi,” viņš uzskata, ”atvērt to, kas varbūt ģimenē tiek nospiests.
Bērns pēc savas būtības ir radošs, viņš visu laiku eksperimentē. Un tikai kādā brīdī viņam nolauž spārnus. Pedagogu misija ir šos spārnus nesalauzt, bet iedot taciņu.
Mākslā kļūdīties ir veselīgi, jo no kļūdām var mācīties un dabūt citu rezultātu. Un dažkārt kļūdas ir ģeniālākais mākslas darbs.”
Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas ģeogrāfijas skolotājs, Liepājas dabaszinību mācību jomas koordinators Felikss Rekovičs savu runu sāka ar anekdoti: ”Tēva jautājums dēlam: ”Par ko tu vēlies kļūt?” Dēls: ”Es vēlētos būt mākslinieks.” Tēvs: ”Mākslinieks? Tā nav profesija! Tev jāgatavojas centralizētajiem eksāmeniem matemātikā un latviešu valodā. Jurists tu būsi!”
Pārdomas, interesi, priekšstatu par mākslu jau kaut kādā mērā var jaust no vecākiem. Līdz ar to skolēns, nākot uz skolu, uzmanību pievērsīs tieši matemātikai un latviešu valodai. Un vizuālās mākslas stunda ir tā, kur varu atpūsties, varbūt kādu uzdevumu parisināt, gatavojoties matemātikas eksāmenam.”
Ārpus ekosistēmas jāpierāda nozīme
Ar jautājumu, kāda ir kultūras un mākslas izglītības loma Latvijas Kultūras akadēmijas profesore, prorektore zinātniskajā darbā un Zinātniskās pētniecības centra vadītāja, socioloģijas doktore Anda Laķe sastopas arī savā ikdienā augstskolā, kas ir viena no trim Latvijas kultūras un mākslu universitātēm.
”Ticiet man – viena no mana ikdienas darba sastāvdaļām ir pierādīt, kāpēc mēs esam vajadzīgi. Visiem tiem, kas ar kultūras un mākslas ekosistēmu ir saistīti, liekas – mēs ikdienā to redzam, mums ir daudz argumentu, kāpēc kultūra un māksla vispār vajadzīga, kāpēc vajadzīga kultūras un mākslas izglītība. Bet, tiklīdz izejam ārpus savas ekosistēmas, tā mums vajag šādus saukļus, kāds ir konferences nosaukumā, jo gribam kaut ko uzsvērt, kaut ko pierādīt. Vienkārši parādot, ka jautājums par kultūras un mākslas lomu dažādos mērogos ir ļoti aktuāls, un tad seko – kāpēc, kādas izglītības jautājumi šķiet pašsaprotami, svarīgi, piemēram, STEM jomas, bet mākslas un humanitārās lietas ir brīvais laiks un tamlīdzīgi.
Tam varētu būt daudz skaidrojumu, bet īsais –
man liekas, ka mēs dzīvojam tādā laikmetā, kur ļoti liela nozīme ir prātam, racionāliem skaidrojumiem, loģisku pierādījumu ķēdēm, un tie ir tie, kas ar reālu nozīmi darbojas.
Taču mums visiem par labu – arvien vairāk ir pierādījumu, ka tas, kas virza dažādus lēmumus, arī stratēģiskus lēmumus, ir cilvēku emocijas un jūtas. Un tās veido un kultivē māksla un kultūra.”
Rīgas Teikas vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Daiga Celmiņa piezīmē: ”Mēs šobrīd dzīvojam pretrunu laikmetā gan politiski, ekonomiski, gan sociāli, un no vienas puses tiek meklētas vērtības, no otras puses šīs vērtības tiek apšaubītas. No vienas puses tiek veidoti kultūras kanoni, no otras puses vērojama dekanonizācija. Un kur ir tā taisnība?”
Taču zinātniski pētījumi un arī prakse un fakti rāda, ka daudzās valstīs zinātnes disciplīnām tiek pievienota arī māksla. ”Jo tikai šajā sinerģijā – eksaktās zinātnes un humanitārās un māksla – rodas vērtības,” viņa zina teikt.
Iztēle, eksperimentēšana, vērīgums
”Pēc atgriezeniskās saites, tas, ko skolēni man pasaka,” Ļ. Rusilo ”izmēra”, ka viņa mācību priekšmetā notikusi mācīšanās. Ja skolēns interesējas par kaut ko vairāk saistībā ar šo jomu, var teikt, ka viņš ir iemācījies vai tas ir viņu ieinteresējis.
”Ja man saka – es nedēļu paceļoju pa Eiropu un redzēju to, ko jūs ieteicāt. Un es saredzēju to, ko mācāmies stundās. Tad man ir gandarījums – skolēns tiešām ir mācījies, un viņam atveras dzirkstele,” novērojis pedagogs.
A. Laķe tomēr norāda uz divpusējās darbības aspektu – kam ir jānotiek skolēnu uztverē, sajūtās, prātā, pieredzē, lai varētu spriest, ka pēc notikušās mācību stundas ir bijis rezultāts, ka no tās ir kāds efekts. ”Tas ir kompleksi. Jābūt paralēli, kā mainās ne tikai skolotāji, bet arī skolēnu un vecāku skatījums uz to, kad izglītības darbam ir rezultāts, kad un kāds efekts ir bijis.”
Domājot, kādas prasmes attīsta mākslas un kultūras priekšmeti, Ļ. Rusilo spriež, ka pati svarīgākā ir vizuālā uztvere un vizuālā prasme nolasīt vēstījumus.
”Māksla iedod plašāku skatījumu, uztveres loks kļūst bagātāks. Pievienotā vērtība ir domāšana: inovatīvā, kritiskā, radošā, un vispār – tu saredzi, saproti vairāk.
Un šī sapratne par vairākām lietām attiecas arī uz citām jomām.”
”Papildinot – tas viss veido emocionālo inteliģenci,” uzskata D. Celmiņa. ”Izdzīvojot stāstus, ko mums piedāvā teātris, arī mūzika, tādā veidā sevi emocionāli stiprinām. Literatūrā, iepazīstot literāro varoni, viņa pārdzīvojumus, problēmas, esam vairāk sagatavoti.”
F. Rekovičs, kurš māca ģeogrāfiju un bioloģiju, savos priekšmetos izmanto mākslas elementus, piemēram, modelēšanu. ”Modelējam Zemes virsmu, gremošanas orgānu sistēmu, veidojam tādas kā skulptūras vai arī zīmējam. Bērni shematiski attēlo smadzenes vai acu uzbūvi. Mans personiskais novērojums – tie skolēni, kam padodas vizuālā māksla, protams, zīmējumu uzzīmē labāk, bet arī ļoti labi spēj to izskaidrot un pastāstīt.” F. Rekovičs pamanījis, ka skolēni ir kļuvuši introvertāki, baidās izteikt savu viedokli, jo šķiet, ka varbūt domā nepareizi.
Un mākslas metožu pielietošana darbā skolēnus atbrīvo, palīdz atvērt šos vārtus, nebaidīties runāt, paust savu viedokli, savas domas. ”Konstruējot, piemēram, tektonisko plākšņu pārvietošanos, skatāmies, kas var notikt un kāpēc.” Līdz ar to sekmējas sarunas, diskusijas, veidojas sadarbības grupas.
Stāstīt par radošo procesu
Kā veicināt dziļu un apzinātu mācīšanos mākslas priekšmetos? Cik svarīgi, ka bērns arī vizuālajā mākslā un mūzikā spēj konstruktīvi pateikt, kā viņš to izdarīja, par ko ir vai nav darbs? ”Principā dziļa mācīšanās notiks tikai tad, ja par to arī reflektējam,” uzskata Ļ. Rusilo.
”Refleksija, kas ir pēc padarītā, var būt individuāla un arī brīvprātīga, kad skolēni padalās cits ar citu. Tādējādi saredz iespējas, kā var dažādi skatīties uz lietām. Un ikviens ceļš ir vērā ņemams. Tas arī māca dzīves prasmes, ka dzīvē būs ļoti dažādi viedokļi.
Līdz ar to dziļā mācīšanās ir tavai pieredzei pievienotā vērtība. Atskats uz padarīto – refleksija kā metode – ir ļoti svarīga.”
Tam piekrīt arī D. Celmiņa: ”Refleksija ir tiešām ļoti svarīga, tai skaitā, ja skatāmies no iztēles pozīcijām. Runāt par to, kāda bija iecere un kā tā tapa, un kāds ir rezultāts. Tur jau arī parādās tā sadarbība, pārējie klasē klausās. Un tas viss ir saistīts arī ar vecuma īpatnībām, jo daudziem ir vajadzīgs tāds kā paraugs un piemērs.”
Viens – gan refleksija par mākslas notikuma pieredzi – biju koncertā, klausījos mūziku, biju teātra izrādē, redzēju deju, biju izstādē – ir svarīga. Bet arī otrs – kā reflektēt pašam par savu radošo procesu, uzskata A. Laķe.
”Manuprāt, tas ir vajadzīgs izglītības procesā, jo tas sasaista ar radošo procesu un ļauj nonākt pie tā, par ko runājam, – novērtēt to, ko es stundā darīju. Bet tur ir baigais āķis, jo to ir ļoti grūti izdarīt. Runāt par savu radošo procesu, dalīties ar to.”
