“UPB” galerijā atvērta jauna izstāde. Tajā savus darbus liepājniekiem atrāda māksliniece Vita Merca, kuras dzīve kādu laiku bijusi saistīta arī ar Liepāju. “Neesmu te bijusi ļoti sen, bet joprojām mīlu un atceros Liepāju, mūziķus un bibliotekārus, visus cilvēkus, ar kuriem kopā strādāju,” viņa saka.

Vita Merca ir dzimusi 1951. gadā, viņas tēvs bijis konduktors, māte – vienkārša strādniece, kas aizrāvusies ar vijoļspēli un Vitu ievadījusi mūzikas pasaulē, bet vēlāk – tēlotājmākslā. Interese par glezniecību Vitai bijusi jau no trīspadsmit gadu vecuma. Viņa beigusi Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu, absolvējusi Glezniecības nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā un no 1977. gada kādu laiku strādājusi Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā.

“Ar kluso dabu varu izteikt visu,” saka māksliniece. Vita Merca ļauj krāsai brīvi spēlēties ar plakni, liekot audeklam mirdzēt. Mirdzēšanā piedalās arī gaisma, radot netveramu sajūtu. “To latvietim tik tuvo noskaņu savās pasakās parāda Kārlis Skalbe, savos dzejoļos – Fricis Bārda. Arī es cenšos tuvoties šai smalkajai dvēseles vibrācijai,” saka V. Merca. Viņa uzsver, ka iztiek bez pompozitātes un vairāk kaifojot par glezniecību kā izteiksmes līdzekli, pārvaldot tehniku un pievēršot uzmanību niansēm un motīviem, bez lieka skaļuma.

“Konceptuālisms man nepiemīt, vairāk gribu, lai cilvēks, kontaktējoties ar gleznu, atklāj to, ko gribu paust. Tā meklēju savus domubiedrus, radniecīgas dvēseles,” viņa saka. Māksliniece gleznojot ļoti konkrētas lietas, taču atspulgs ūdenī viņai nav tikai vispārīgs, tas sasaista zemi un debesis. “Tā ir kā kalpošana skaistumam,” par savām attiecībām ar glezniecību saka V. Merca.

Anda Pūce
“Kurzemes Vārds”

Vita Merca glezniecībā meklē netveramas noskaņas latviskajā ainavā un pievēršas niansēm, nevis pompozitātei.