Gaumes spogulis

Pagājušajā gadā Egils Mednis atjaunoja deportāciju upuru piemiņas vagonu Skrundas stacijā. Viņa vadībā Saldū top piemiņas objekts holokaustā nogalinātiem pilsētniekiem un māksliniecisks vides objekts par godu novadniekam, dzejniekam un publicistam Mārim Čaklajam.

E. Mednis radīja piemiņas plāksni saldeniekam, rokgrupas “Līvi” līderim Ērikam Ķiģelim, no viņa skicēm izauga VEF vēstures muzejs, bet Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja jaunā ekspozīcija ir pusceļā. Visi bija sabiedriski pasūtījumi, bet ne sabiedrības pasūtīti.

Mākslinieks stāsta: “Nezinu nevienu piemiņas vietu, kura būtu radusies pēc liela sabiedrības spiediena, vienmēr ir bijis kāds entuziasts vai aktīvistu grupa ar spēcīgu vajadzību radīt atceres objektu.

Kad tā ierosinātāji aiziet, viņu vietā nāk citi, kam šī vieta tikpat svarīga. Ja jauno nav, tad pēc laika piemiņas vieta kļūst lieka. Vēsture apliecina, ka nevajadzīgu pieminekli var noņemt jebkurā laikā, tomēr – kurš ar to grib ķēpāties?…

Katrs piemiņas objekts iemieso sava laika vērtības un gaumi, savukārt ideju nosaka mākslinieka izpratnes līmenis. Pirmskara Latvijā tapa gan nepārspējami šedevri, gan štrunti, mūsdienās – tas pats. Publiskos konkursos visbiežāk uzvar lētākais piedāvājums; ja tas sagatavots draņķīgai mākslinieka idejai, tad… Tādi darbi piesārņo.

Esmu pārliecināts, ka vidusmēra cilvēks nevērtē piemiņas vietu māksliniecisko līmeni, jo vissvarīgākais tomēr, ka atceres objekts ir. Lai cik štruntīgs mākslas darbs būtu kārtējais komunistiskā genocīda upuru piemiņas akmens, tas nes būtisku informāciju.

Pašlaik pasaulē valda tendence aizmirst vēsturi, iznīcināt kultūru un debilizēt sabiedrību. Šādā ideoloģijā piemiņas vietas ir liekas. Tāpēc vien mums vērtīga katra piemiņas plāksne!

Kamēr Skrundas stacijā atjaunoju piemiņas vietu, satiku dažas skolēnu grupas. Kopumā zināšanu līmenis par deportācijām bija zems, tāpēc jaunieši gandrīz neko nesaprata. Viņuprāt, tur parādīti notikumi ir tik tālā pagātnē, ka uz viņiem neattiecas. Mans pamata uzdevums bija ekspozīcijai radīt noskaņu, kas piesaista jauniešu uzmanību. Izmantoju daudzas lietas, kas nav autentiskas, taču iederējās pagātnes ilūzijā. Piemēram, šaha kauliņi ir autentiski, bet spēles galds – manis izgatavots. Mākslinieks nav vēsturnieks, tāpēc viņam tāda brīvība ir pieļaujama.

Laiks nepārtraukti maina sabiedrības viedokli par varoņiem, nereti domas dalās. Šodien dažādi vērtē nacionālās pretošanās kustības dalībniekus. Es viņu piemiņas vietā nerādītu varoņdarbus vai noziegumus, bet izceltu bezjēdzīgo, taču idejiski pamatoto cīņu, jo tā tas bija.”

Cerību avots

S. Kalniete atzīst, ka jautājumiem nav vienkāršu atbilžu, turklāt tēma viņai atsauc atmiņā vairākus gadus, kad kopā ar citiem Austrumeiropas politiķiem mainīja Eiropas kopējo izpratni par vēsturi. Kopš 2004. gada S. Kalniete, būdama Eiropas Komisijas komisāre, vēlāk Eiropas Parlamenta deputāte, skaidroja Eiropai nepierastu domu: komunistiskā režīma noziegumi līdzvērtīgi nacistu zvērībām.

“Kokneses fonda” vadītāja stāsta: “Kad mani ievēlēja Eiropas Parlamentā, izveidoju Eiropas vēstures izlīguma grupu. Relatīvi viegli mainījām politiskas nostādnes, taču daudz grūtāk bija mainīt vairākuma viedokli, jo Eiropai vajadzēja jaunas zināšanas.

Eiropā valstis daudzkārt mainījušas savu valstisko piederību, un katra vara veidoja citādāku vēstures stāstu. Arī Latvijā. Pēc neatkarības atjaunošanas mēs atgūstam tautas patieso vēsturi. Padomju laikā to cenzēja un veidoja no viltotiem faktiem. Dziļi atmiņā iespiedies apgalvojums, ko dzirdēju augstskolā, – pirms 1940. gada Latvijā tauta grima pilnīgā nabadzībā, bija liels skaits analfabētu.

Mainoties kopējai izpratnei par pagātni, rodas nepieciešamība pēc jaunām piemiņas vietām. Pēc neatkarības atjaunošanas visās pašvaldībās izkopa piemiņas rituālus izsūtītajiem, viņiem radīja pieminekļus. Toreiz man visvairāk sāpēja, ka tautas kolektīvajai traumai nebija valsts veidotas nacionālas piemiņas vietas. 2005. gadā domubiedru grupa nodibināja “Kokneses fondu”, lai izveidotu piemiņas dārzu pie Daugavas.

Ideja sabiedrībā bija diezgan daudz jāskaidro, jo tai pretstatīja mītu, ka Latvija pārāk dzīvo pagātnē un savas sēras kopj kā dārgu rotu. Laikam ritot un iesaistoties aizvien vairāk cilvēkiem (rēķinām, ka viņu bijis aptuveni 500 000), radās sabiedrības izpratne par Likteņdārzu.

Domas par to mainījās arī “Kokneses fondā”. Iesākumā radījām nacionālas nozīmes piemiņas vietu, kurā pieminēts ikviens 20. gadsimtā no svešas varas cietušais. Laikam ritot, sapratām: mums jādomā par spēku, kas cietušajiem piemita un ļāva izturēt nenormālus apstākļos, tajos izveidot dzīvi un radīt jauno paaudzi. Viņu spēks iedvesmo nākotnei, tāpēc lielu uzmanību veltām bērnu un ģimeņu svētkiem. (Likteņdārzā ir pat rotaļlaukums!) Šajā vietā var smelties spēku un cerību grūtā brīdī, domājot par ārkārtīgi sarežģītiem griežiem, kam tauta gājusi cauri. Apmeklētāju skaits liecina, ka mums šāda vieta ir ļoti vajadzīga.”

Rituāli paliek atmiņā

S. Kalniete turpina: “Katra paaudze vēsturi interpretē pēc sava redzējuma un vērtībām. Tās var mainīties, taču gadskaitļi un citi fakti nepakļaujas interpretācijai. Arī cena, ko mūsu cilvēki samaksāja par Otro pasaules karu un abiem totalitārajiem režīmiem.

Neviena paaudze nav mūžam jauna. Tikai briedumā kļuva svarīgi apzināties, kur atrodos savas dzimtas stāstā un tautas vēsturē.

Vai tik tiešām katrā apdzīvotā vietā vajadzīgs akmens, plāksne vai cits piemiņas objekts? Noteikti, kamēr ir kaut viens cilvēks, kam dziļi personiska saikne ar iemūžināto notikumu! Katru gadu 25. martā un 14. jūnijā apmeklēju deportācijās cietušajiem izveidotas piemiņas vietas. Vienmēr tur redzu arī skolēnus. Viņi varbūt neizprot mirkļa dziļumu, taču piemiņas rituāls noteikti paliek jauniešu atmiņā, turklāt būtiski, ka arī viņiem rasta vieta ceremoniālā notikumā.

Latvijai ar Krieviju ir savstarpēja vienošanās par kapu uzturēšanu. Mēs savas saistības pildām un kopjam sarkanarmiešu kapus, Krievija izsūtīto kapus nekopj. Manuprāt, ir jāpārtrauc godināt padomju laika varoņus. Vai ir jāpaliek viņu pieminekļiem? Grūti uz tiem skatīties, jo atgādina par emocionāli sāpīgu pārdzīvojumu ar ļoti smagām sekām. Tajā pašā laikā apzinos, ka arī tie ir daļa mūsu vēstures. Šo pretrunu grūti risināt.”