Māksliniece Gunta Krastiņa katru dienu ir savā darbnīcā. Viņa dzidri iesmejas, stāstot, kā savulaik brīnījusies par mākslas zinātnieces Intas Burānes teikto, ka amatieris var gleznot savam priekam un strādāt tikai tad, kad patīk, bet profesionālim jāglezno katru dienu.

Tāpēc arī esot vajadzīgas izstādes, kas motivē darboties un radīt, un dod iespēju arī sabiedrībai atrādīt paveikto. Un mēs ar fotogrāfu esam vieni no retajiem, kam atvērtas Guntas darbnīcas durvis mākslas tapšanas procesa laikā. “Ar abiem bērniem dažkārt padalos, jo ar viņiem man ir īpašs kontakts, bet vispār man nepatīk kādam rādīt nepabeigtas gleznas,” viņa stāsta. Starp galarezultātu vērtētājiem, protams, ir arī vīrs Ivars, bet viņam dažkārt liekoties, ka sievas bildes ir pārāk drūmas. Tomēr gan mājās, gan darbā viņš labprāt lūkojas uz Guntas gleznām un visādi citādi ir viņas lielākais atbalsts mākslas radīšanas procesā un arī izstāžu iekārtošanā. 

Gunta ir ventspilniece, kura līdzi vīram uz Liepāju pārcēlusies tikai pirms dažiem gadiem, turklāt viņai licies, ka šis solis nes vienus vienīgus zaudējumus, taču nu māksliniece patiesi iemīlējusi mūsu pilsētu. Ieguvusi trešo augstāko izglītību, nu jau visai regulāri viņa piedalās arī mākslas izstādēs Liepājā, lai gan joprojām lielākoties izstāda savus darbus citviet. Pērnvasar uz Ventspili aizvedusi arī savu kolēģu darbus, un tapis interesants kopprojekts, par kuru ieinteresējušies izstāžu organizatori citās pilsētās. Liepājnieku kopizstāde izlikta arī Kuldīgā, Alūksnē un nu atceļā viesosies arī Olainē. Neko citu kā izdevumus šis projekts nedodot, bet Guntai vienkārši jūt, ka tas jādara, ja jau nes prieku cilvēkiem. “Ar tiem, kas vēlēsies, turpināsim līdzīgā veidā strādāt arī uz priekšu,” viņa saka.

Tagad Guntas aktualitāte ir gatavošanās izstādei, kas vasaras vidū būs iekārtota galerijā “Promenade”, un māksliniece savos darbos turpina pērn iesākto “Indigo” tēmu, kas ir arī viņas pēdējās personālizstādes nosaukums.

Egona Zīverta foto

Dažkārt es ieraugu gleznas vīziju pusmiegā, bet dažkārt, atnākot uz darbnīcu, vienkārši apsēžos pie audekla un domās vaicāju: “Ko lai es tagad daru?” Un man pēkšņi kļūst skaidrs, ko gleznošu.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 12. janvāra pielikumā “Auto”.
#kvards-20120112-01#