Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

“Pa īstam novērtēt citkārt pašsaprotamo”

Folkloras kopas “Talsi” dalībniece Daina Birze ir viena no tām latviskās dzīvesziņas kopējām, kura tautas tradīciju kopšanu sauc par sirdslietu. Viņas ieguldījumu 29 gadu garumā novērtējusi arī Latvijas Folkloras biedrība – šā gada februārī Daina saņēma folkloras balvu “Austras koks” par mūža ieguldījumu tautas garamantu un dzīvesziņas glabāšanā un nodošanā nākamajām paaudzēm. Laikā, kad globalizācija spraucas iekšā pa visām durvīm, Daina paliek uzticīga nezūdošām vērtībām.

“Pa īstam novērtēt citkārt pašsaprotamo”
Daina kopā ar meitu Līgu un mazbērniem XXVI Vispārējos latviešu dziesmu un XVI Deju svētkos. (Foto: no D. Birzes personīgā arhīva)
18.05.2021 13:19

Agrita Blumberga

"3K"

Daļa no kaut kā lielāka

“Vislielākais paldies par atbalstu jāsaka manām folkloras meitām un vadītājai Lijai Dunskai. Ja folklora nebūtu mana sirdslieta, es 29 gadus nebūtu tekoši gājusi uz mēģinājumiem, braukusi uz koncertiem un pasākumiem. Gatavojoties starptautiskajiem folkloras festivāliem “Baltica” un Dziesmu un deju svētkiem, nekas nevarēja būt par šķērsli – ne operēta kāja, ne salauzta roka. Ja cilvēkam ir mērķis, visi šķēršļi tiek pārvarēti. Liels paldies man jāsaka arī ģimenei. Piedaloties koncertos un pasākumos, sadzīve palika uz ģimenes pleciem,” atklāj Daina.

Pastiprināta interese par folkloru viņai radās 1988. gadā, Rīgas Sporta pilī no skatītāju rindām vērojot starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” noslēguma koncertu.

Vēl šobrīd Daina ar aizrautību atminas brīdi, kad, nesot nacionālos karogus, zālē ienāca visu trīs Baltijas valstu folkloras kopas. Pirmie Daiņa un Helmī Staltu vadībā, dziedot “Spīguļo, saulīt”, soļoja folkloras draugu kopas “Skandinieki” dalībnieki. Koncertam noslēdzoties, skatītāji kopā ar folkloristiem devās uz krastmalu (tajā laikā – Ļeņina ielu).

“Cilvēki pie logiem, uz ielām un balkoniem pievienojās – rāvāmies pa krastmalu līdz rītam. Kad braucu mājās, man bija skaidrs, ka vēlos būt daļa no šīs kustības. Tie bija atmodas pirmsākumi – folklora Latvijā palēnām uzplauka.

Atbraucu mājās un sāku domāt: man taču nekā nav! Izteicu savām draudzenēm tādu vēlēšanos, un Dedžu Valda, kura vadīja Tautas lietišķās mākslas studiju “Dzīpars”, man uz 55 gadu jubileju uzdāvināja izšūtu Talsu kreklu. Atlika vien sagādāt brunčus, ko pasūtīju kombinātā “Māksla”. Tā kā manas dzimtas sievietes nāk no Nurmuižas, kombinātā man uzauda Nurmuižas brunčus. No 1870. gada mājas piederēja Nurmuižas pagastam – mani senči ir Nurmuižas dzimtļaudis.

1992. gadā Talsu folkloras kopas vadītāja mani uzrunāja, un es pievienojos pārējām dalībniecēm. No sākuma mums nebija jumta, skaistā laikā mēģinājām SIA “Kurzemes sēklas” teritorijā, bet sliktā laikā – pirtī vai kantora telpās. 1994. gadā braucu uz savu pirmo festivālu “Baltica”, man pievienojās arī meita, kura tolaik mācījās vidusskolas priekšpēdējā klasē. Tā kā daudzām meitām bija sadzimuši bērniņi, festivāla moto bija “Saime”.

Noslēguma koncertā Latviešu biedrības nama Baltajā zālē šūpinājām puisēnu lina krekliņā un dziedājām šūpuļdziesmu “Kas briežam(i), kas lāčam(i) mežā kāra šūpulīti”. Šī dziesma mūsu repertuārā ir vēl joprojām,” stāsta Daina.

29 gadu laikā Daina Birze piedalījusies deviņos starptautiskajos folkloras festivālos “Baltica”, kā arī trīs Dziesmu un deju svētkos. Foto: no D. Birzes personīgā arhīva

No krustabām līdz pat bedībām

Par repertuāru folkloras kopā atbild vadītāja Lija Dunska, mēģinājumi notiek vienreiz nedēļā, bet nepieciešamības gadījumā arī biežāk.

“Pateicoties Lijai, mums ir ļoti plašs repertuārs. Neskaitot muzicēšanu, svinam arī gadskārtu svētkus un vadām latviskos godus no krustabām līdz pat bedībām. Piedalāmies visos pilsētas svētkos un draudzējamies ar pārējām folkloras kopām.

Mūsu kopā vienmēr ir nākuši bērni, un mūs bieži aicina pastāstīt par tautas tradīcijām bērnudārzos un skolās. Mēs nekad neatsakām, un bērniem ļoti patīk dažādas rotaļas un maskošanās.

Agrāk katrā februāra nogalē vadījām ziņģu festivālus un lustīgi apdziedājāmies. Ilgus gadus svinējām arī Ūsiņus. Tie tautai ļoti patika, it sevišķi bērniem. Saimnieks no Laucienes mums uz Ūsiņiem vienmēr deva melnu zirgu. Kad, saulītei rietot, zirgs parādījās kalna galā, bērni kliegdami metās virsū. Ūsiņos, kā ierasts, taisījām pantāgu: uz dzīvas uguns lielā katlā sasitām olas, pievienojām žāvētu gaļiņu, sacepām sīpolus un uzlikām katram uz rupjmaizes šķēles. Tas bija pieguļnieku ēdiens, jo pavasarī lauciniekiem bija sataupījusies žāvēta gaļiņa un vistas sāka dēt olas. Lieldienās mācījām bērniem ar dabīgiem materiāliem krāsot olas – bērniņi stāvēja rindā, viņiem ļoti patika,” atzīst Daina.

Kopā ar folkloras kopu viņa ir pabijusi dažādos koncertos un izbraukājusi arī ārzemes. Spilgti atmiņā iespiedusies Jāņu ielīgošana “Daugavas vanagu” mītnē Vācijā. “”Bērzaines” saimnieces bija saaicinājušas simtiem ciemiņu, un mūsu meitas piekrita gatavot mielastu. Man uzticēja siera vārīšanu, bet vācu piens un biezpiens nekā negāja kopā! Kādu stundu būros pa virtuvi, līdz beidzot teicu: “Paprasiet īpašniecei citronskābi vai etiķi!”

Brīdī, kad piedraudēju piegāzt citronskābi, masa sāka recēt un sanāca garšīgs siers – izēda, kā nemetas! Lija aicināja uz rituālu, bet arī pīrāgi necepās! Tā ir vienmēr, kad gribas kaut ko glaunu!

Vistrakāk bija ar ērcēm. Viņi nepateica, ka pļavā ir tik nenormāli daudz ērču, un meitas aizbrauca šortiņos! Pēc tam skrēja uz dušu, mazgājās un pārģērbās. Paldies Dievam, viss beidzās labi! Vistālākās vietas, kur mūsu meitas ir bijušas, ir Moldova, Turcija un Uzbekistāna.”

Dienas, par ko priecāties

Daina atzīst, ka pēdējā laikā cilvēki ir pastiprināti pievērsušies latviskajai dzīvesziņai. Folkloras kopas sastāvā viņa gandrīz katru gadu piedalās četrās piecās martošanās jeb mičošanās, vada krustabas un dzied bedībās. Aizmirsts netiek arī Latvijā vērienīgākais tradicionālo prasmju apgūšanas pasākums “Satiec savu meistaru!”.

“Pagājušajā gadā likām uzsvaru uz vietējo dialektu un vecvārdiem. Sarakstījām reģionālos vārdus un likām apmeklētājiem uzrakstīt atbilstošu literāro vārdu. Rādījām filmiņu “Poēma par kulšanu”, ko bija ierunājusi Skurstene. Ļoti žēl, ka mums izjuka danču vakari. Es jau vairs neesmu dancotāja, bet man patika piespēlēt un piedziedāt.

Šobrīd, kad globalizācija pieņem aizvien lielākus apmērus, ir ļoti svarīgi stāstīt par saviem senčiem, par to, kādi bija tikumi, ko tajā laikā ražoja, kādi bija krāsu salikumi un kādi mums ir tautastērpi!

Visiem ārzemniekiem mutes paliek vaļā, viņi tik greznus tērpus nav redzējuši. Kad cilvēks uzvelk tautastērpu, viņš iztaisnojas.

Pērn 4. maijā pie ģimenes mājas pacēlām karogu un sapucējāmies tautastērpos. Šogad kopā ar folkloristēm aizgājām pie Koklētāja, nodziedājām “Rīgā iešu es māmiņa” un nolikām ziedus. Mums ir daudz sēru dienu, bet mums ir arī dienas, kad priecāties. Tagadējā paaudze ir piedzimusi brīvā Latvijā, bet mēs savā laikā visam kam bijām spiesti pielāgoties. Tikai tad, kad cilvēks piedzīvo grūtības, viņš spēj pa īstam novērtēt to, kas citkārt liekas pašsaprotams,” ir pārliecināta Daina.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz