Madara Reijere: Rīt ielēkšu izrādē ”Kas ir teātris” un gribu pavaicāt, kas jums ir teātris?

Aina Karele: Kas man ir teātris? Ai, Madariņ, mīļā. Teātris ir visa mana dzīve. Tu iedomājies, visu savu mūžu… un galvenais, ka viss mans mūžs ir Liepājā. Vienā teātrī. Klausies, cik ilgi tu esi teātrī?

M.: Sākas mans piektais gads.

A.: Nu, padomā, un uzreiz Nacionālais… Uzreiz no teātra fakultātes… Skaists, līdzens ceļš.

M.: Neticami, esmu ļoti laimīga.

A.: Tu teici, ka tagad ielēksi lomā? Zini, vistrakāk manā mūžā ir bijis – ielēkt lomā. Ir bijis tā, ka no rīta zvana un saka: ”Aina, tas un tas noticis, tā un tā, tev tikos un tikos ātri ir jābūt teātrī un… nāc.” Un labi, ka es tajā izrādē biju.

Ir sviedri un asaras pilnīgi vienas dienas laikā. Tas ir šausmīgi. Tev jau ir bijis kāds mēģinājums?

M.: Man bija viens. Šodien un rīt jau es spēlēšu.

A.: Bet redzējusi to izrādi esi?

M.: Neesmu redzējusi, jo tā ir ”Skolas somas” izrāde, viņi brauc pa skolām un stāsta bērniem, kas ir teātris. Tāpēc noskatījos ierakstu. Un tur nemaz nav tāds eksemplārs, tas ir vairāk tāds kopdarbs, radīts darbs. Tad nu es ātri pierakstīju visu, ko var noķert. Un rīt jau būs lielais iznāciens.

A.: Būs jau labi. Kolēģi palīdzēs.

M.: Jā. Vienmēr, un tas ir fantastiski. Esmu ielēkusi kādās padsmit izrādēs. Man ir uzticētas neticami daudzas ielēkšanas. Parasti gan lielāks sagatavošanās laiks tiek iedots, nevis viena diena.

A.: Un vēl es tev pateikšu, ka mūsu teātrī kaut kā trāpās taisni tādam vienam. Ielec viens un tas pats…

M.: Man laikam nebija daudz iestudējumu tajā brīdī, un tad bija: ”Labi, uzticēsim Madarai to un to, bet man ir ārkārtīgi liels prieks, un es uzskatu, ka tas man ir iedevis lielu atspērienu un lielu ieguldījumu manā aktiermeistarībā.

A.: Tas norūda. Tev aši jādomā. [..] Tavs ceļš sākas diezgan paredzami, kā jaunam, kas zina, ka būs lomas. Es par sevi tā nevaru teikt. Bet mums Liepājas teātrī bija šausmīgi daudz izbraukumu. Mēs braucām ar gultiņām. Es tev izstāstīšu: katram aktierim bija līdzi saliekamā gultiņa, tās visas liek dekorāciju mašīnā, un tur ir vatētā sega, palags…

M.: Bet kur tad bija tā gulēšana?

A.: Nekādas viesnīcas tajos laikos nebija. Gulējām kultūras namā, un pēc izrādes tos krēslus sabīdīja tā, kā katrs gribēja. Katram savs tāds kā steliņģis, un gāza baigos podus. Tas man tev jāpasaka. Bija arī balles pēc brīvdabas izrādes, piemēram, sestdienā. Un, teiksim, kāds ir aizgājis uz balli, un tie, kas palika, izlēma taisīt kaut kādus podus un ielocīja tās saliekamās gultiņas kājas. Tas, kurš tagad tā klusi nāk kādos trijos… kā viņš gāzās, kā lamājās. Tādi pigori!

Mums bija arī tāda aktrise Uzstude, un viņai līdzi bija modinātājs, jo gultiņas bija jānodod deviņos no rīta. Viņa uzlikusi modinātāju, lai agrāk celtos un pirmā visu pagūtu. Un trīs veči parasti spēlēja kārtis kādā kultūras nama stūrī un tad, kad viņa neredzēja, viņi uzstellēja viņai to pulksteni uz 5.00. Tad – stādies priekšā! Visi guļ, tai sāk zvanīt piecos modinātājs…

Es tev stāstu tādus podus un jokus, jo mēs braucām maija pēdējā nedēļā, jūnijā līdz Jāņiem un tad no jūlija beigām līdz augusta beigām. Tāpēc es zinu Ludzu, Preiļus, Madonu un Brakus. Esmu izbraukusi visu Latviju. Un kā to izturēja? Tāpēc, ka bija tādi podi, pigori un joki.

Vecākās aktrises jau zināja, ka jāņem līdzi zābaki, kādas prastākas drēbes, lai augustā ietu sēnēs. Es gāju līdzi, ne man tās sēnes vajadzēja, bet, ko tad – viena pati nesēdēšu. Un te stāsts par Vilmu Melbārdi. Viņa sagrieza pirkstu. Ejam mājās garām poliklīnikai, un mēs sakām, lai viņa ieiet tur kārtīgi apsien to pirkstu. Viņa ieiet poliklīnikā, māsiņa un ārsts visu izdara un beigās prasa: ar ko jūs nodarbojaties? Viņa saka – aktrise… Māsiņa tā skatās. Viņa vēlreiz saka: nu, aktrise esmu, aktrise.

Tas ārsts paskatās uz māsiņu un saka: nu raksti, ka aktrise, ja jau viņa tā grib. Viņiem prātā neienāk, ka tāda sieva, apaļīga, tādā mētelī un zābakos var būt aktrise.

Tev ir kāds izbraukums bijis?

M.: Tikai uz Ventspili, bet tā ir tikai viena diena, bet tāpat piedzīvojums, ir laiks līdz jūrai iziet. Uz festivālu, kur būtu uz vairākām dienām, vai uz ārzemēm ar izrādi es ne reizi neesmu bijusi. Man jau divas reizes gar degunu tas ir aizgājis, jo es ielēcu divās izrādēs, kas pirms tam tika aizvestas uz Ķīnu.

A.: Ko tu dari, kamēr esi brīva no izrādēm?

M.: Man tagad ir vairāk brīva laika. Pirmās četras bija diezgan piepildītas sezonas, bet šogad man būs ļoti interesants darbs ”Vīrs, kurš zināja čūsku vārdus”. Būs igauņu režisors ar visu igauņu komandu, bet tas sāksies oktobrī. Tāpēc ar nepacietību gaidu. Lasu grāmatas, un man tieši bija jums jautājums. Varbūt iesakiet man kādu labu grāmatu, ko varētu palasīt, pirms sākas iestudējums.

A.: Es arī šajā kovida laikā vairāk lasu. Mums ir tāda neredzīgo bibliotēka, kur es eju. Tā ir tuvu manām mājām, tur lasa arī tādas pašas grāmatas kā mēs, bet ir arī grāmatas Braila rakstā. Un pati bibliotēka ir ļoti interesanta, tur viss ir tā, lai es tur varu ieiet ar aizvērtām acīm.

Aizeju pie tām savām meitenēm un saku: es gribu kaut ko vieglu, kaut ko gaišu, es gribu par mīlu… tādu. Es tur bieži eju. Tur iet arī tādi kā es, kas redz. Un bibliotekāres mani jau zina. Un tad vienu brīdi es gribēju lasīt par mūsdienu tēmām, nevis kaut ko par vēsturi… Ei, bet tu tak esi spēlējusi izrādē par neredzīgajiem ”Puika, kas redzēja tumsā”!

M.: Jā, tur arī es ielēcu lomā un aizvietoju Agnesi Budovsku. Man laikam līdz šim ir bijušais divas izrādes, kurās es sajūtu ārkārtīgu mīlestību pret darbu, pret kolektīvu un laimi spēlēt. Un ”Puika, kurš redzēja tumša” ir viena no tām. Otra ir diplomdarba izrāde ”Tēvocis Vaņa” pie Māras Ķimeles. Es tur spēlēju Soņu. Tā bija mana loma.

Šīs abas izrādes ir tādas, kas man pašai daudz ko dzīvē ir iemācījušas. Ne tikai iestudējums vai loma, bet šī te kolektīva sajūta. Neprātīga mīlestība.

Man katru reizi izrādes laikā asaras sariešas acīs par to, cik tas ir skaisti, un tad tu vēlreiz atbildi sev uz šo jautājumu: kāpēc šī profesija, kāpēc es to daru. Un kāpēc es te vēlos būt.

Kad noskatījos “Puiku, kurš redzēja tumsā”, pirms vēl zināju, ka man tur būs jāielec, klusībā pie sevis iedomājos, cik būtu priecīga spēlēt šajā izrādē. Un, redz, kā liktenis savijās, un tagad es arī tur spēlēju.

A.: Pie mums vājredzīgi cilvēki arī nāca ekskursijā uz teātrī. Pirmkārt jau viņi dzird un viņiem ir pastāstīts, kur viņi iet, kas tas ir… un es saprotu, ka viņiem ir interese par teātri. Tu domā, ka nav neviens no vājredzīgiem cilvēkiem aizgājis uz to izrādi? Es domāju, ka ir.

M.: Es arī. Jo izrādes pamats ir tāds, ka mēs pie mikrofoniem veidojam dažādas skaņas. Izrādē ir ārkārtīgi daudz skaņu efektu. Piemēram, kafijas dzeršanas laikā skan, kā mēs maisām ar karotīti krūzītē, ja iesmēķē, tad papīrīti burza pie mikrofona. Daudzas izrādes pat nav jāredz.

A.: Tad es arī varētu sēdēt ar acīm ciet un saprast, kas tas ir.

M.: Es vēl divās izrādēs esmu spēlējusi neredzīgu meitenei. Mums bija diplomdarbs ”Liesmojošā tumsa”. Kur stāsts ir par jauniešu skolu, kur visi ir neredzīgi vai vājredzīgi. Tur ir mīlas trijstūris un visādas peripetijas. Strādājot pie šī lugas, mēs braucām uz Juglu, uz neredzīgo bērnu skolu. Un tas bija ārkārtīgi interesanti.

Piemēram, viens tāds moments: viņiem uz sienas Braila rakstā rakstīts ēdienu saraksts. Viena meitenīte pieskrien pie dēļa, izlasa un iesaucas: ”Siermaizes! Jess!”, un aizskrien prom. Viņi neredzēja, ka mēs tur esam. Viņiem noteikti bija izstāstīts, bet viņi neņēma mūs vērā, nelikās ne zinis. Viņi bija tik brīvi. Un viens puika, kam rokās bija milzīga, smaga metāla Braila mašīna, skrien pa gaiteni, bet skolotāja no aizmugures sauc: ”Nedrīkst skriet ar Braila mašīnām rokās pa gaiteni, citādi kāds savainosies”. Visa tā dzīve. Tur ir tik neprātīgi daudz mazu, sīku detaļu. Tā bija pati vērtīgākā diena izrādes tapšanas procesā – redzēt tās mazās lietas. Kā viņi savā starpā komunicē, kā sasaucas ar knipjiem, kā koķetē ar pieskārieniem.

A.: Klau, bet kā jums ar vīru ir kopā strādāt?

M.: Mēs īstenībā tik daudz laika kopā teātrī nemaz nepavadām. Bieži vien abi esam visu dienu teātrī, bet satiekamies varbūt kafejnīcā tikai vienu reizi. Bet, kad mājās satiekamies, ir tik daudz ko izrunāt, jo viens ir bijis vienā iestudējumā, otrs otrā.

A.: Laikam tās sarunas, protams, ir visu laiku par teātri, ja?

M.: Gana daudz ir par teātri. Brīžiem liekas, ka vajag nodalīt. Jo profesija ir profesija un mājas ir mājas. Kad mēs esam darbā, mēs neesam vīrs un sieva, mēs esam kolēģi, un, ja to visu tā nošķir, tad ar to vairs nekādu problēmu.

A.: Bet vajadzētu jau kādu trešo tai dzīvē.

M.: Visam savs laiks (smejas). Un kā jums ģimenē bija?

A.: Šausmīgi sarežģīti. Redz, man bija trīs gadu garumā karsta mīlestība un piedzima dēls, bet tagad viņš tālu, tālu dzīvo no manis. Pagāja gadi, es biju viena ar bērnu, un kolēģes gribēja iepazīstināt ar kādu. Toreiz domāju tā nievājoši – nē, nu tas… mums tāda kompānija bija. Un, saproti, mēs apprecējāmies un nodzīvojām kopā laimīgus 20 gadus.

Viņš strādāja televīzijā, bet diemžēl nomiris jau. Tas bija diezgan sen. Viņš dzīvoja Rīgā un strādāja televīzijā, bet es dzīvoju Liepājā. Man bija daudz lomu, labs darbs, un es sapratu, ja atnākšu uz Rīgu tikai vīra dēļ… nu, kur es likšos? Un mans Gunārs to saprata. Bieži biju izbraukumos pie viņa, viņš pie manis brauca. Un kad viņš atbrauca pie manis, tad vienmēr māja kārtībā, viss sakārtos, saštovēts. Un, kad es pie viņa, atkal svētki. Atceros, ka vienreiz atbraucu no viesizrādēm no Valmieras vienos naktī un viņš man saka:

”Ainīt, bet man vēl nav gatavs.” Un es teicu: ”Labi, tad es iešu aiz durvīm, pagaidīšu.” (Smejas). Tie 20 gadi mums tiešām bija forši.

Man liekas, ka man bija laimējies. Jo viņš tā. Redz, televīzijā strādājot… Cilinskis viņam bija labs draugs, nebija viņš tā pilnīgi no malas. Viņš pat man ir kādreiz braucis līdzi izbraukumos, īpaši brīvdabas izrādēs. Sestdienās, svētdienās atbrauca. Meitenes viņu gaidīja, jo Gunāriņš bija komunikabls, foršs…

[..] Redzi, es tagad esmu pensijā, un ar gadiem aktrisēm ir jāsaprot, ka tīri dramaturģiski nav nemaz tik daudz lomu. Un tad man viens aktieris – Zigurds Akmentiņš – piedāvāja pārņemt teātra bibliotēku. Tur ir vecie eksemplāri, vecās fotogrāfijas. Un es to pārņēmu. Tur viss ir jākārto. Tagad šķirstu un kārtoju pa gadiem visas fotogrāfijas, un skatos – tas vairāk nav, tas bija tajā lomā. Man pilnīgi asaras birst. Man tur ir vesela dzīve.

Un vēl ko es tagad daru… Mums teātrī ir daudzas ekskursijas. Tur nāk gan lieli, gan mazi, gan vidēji nāk. Un man tās ekskursijas ir kā tāds maziņš viencēliens, kā maziņa etīde.

M.: Es arī, starp citu, tagad vadīšu teātrī ekskursijas. Teātris ir izdomājis organizēti piedāvāt skolām, dažādu klašu grupām, ekskursijas. Un mēs tur būsim trīs aktieri, kas vadīs ekskursiju, un novadīšu arī dažas nodarbības. Piemēram, deju nodarbību, aktiermeistarību, izstaigāsim visas zāles, cehus. Tas mums solās būt.

A.: Man jau ir savs maršruts, kā es eju. Kad esam frizētavā augšā, tad saku, ka tagad mēs visi iesim lejā un kaut ko pa jokam uzēdīsim. Un visiem sajūsma: ”Kas tas ir, kā tas būs ”pa jokam”, ko mēs ēdīsim?”. Un tad tur man rekvizitores ir iedevušas… Un tur ir porolona kūka ar iešķeltu gabaliņu, āboli un ķiploki, maize un gaļas gabals. Tad zem skatuves ejam, un beigās es izstāstu par Balto dāmu, kas mums ir teātrī.

M.: Jums arī teātrī ir Baltā dāma? Mums ir Baltā roka, kas klīstot pa teātri un aizverot durvis.

A.: Mums ir Baltā dāma. Tur apakšā ir stāsts par mīlestību, un tad visas meitenes, pusaudži brīnās. Bet tas ir beigās, un jūtu, kurai grupai to var stāstīt, kuri to uzņems. Tas ir baigi jājūt. Un tad atkal jājūt, vai ir garlaicīgi, bet to tu vēl sajutīsi, kad aiziet kāda teorija, un tā.

M.: Bet cik sarežģīti ir ar bērniem! Esmu spēlējusi kādas divas bērnu izrādes. Nezināju, ka tā ir pilnīgi cita publika. Tur jāmāk pielāgoties, katrā izrādē jājūt, vai šodien būs, vai darām kaut ko citādāk, ejam ātrāk pāri, tur vairāk iesaistāmies. Neticami! Laikam jāstudē bērnu psiholoģija, lai būtu vieglāk spēlēt bērnu izrādes. Ja viņam ir garlaicīgi, tad viņš visiem arī skaļi saka, ka viņam ir garlaicīgi. Mums bija tāds gadījums.

A.: Man patīk, ka viņi pilnīgi kliedz. Tu domā, kas tur notiek, – ā, bērnu izrāde. Zini, kā bija? Mums bija izrāde “Brēmenes muzikanti”. Pēc izrādes es ņemu nost jau kronīti un grimu. Man toreiz bija rozā kleitiņa, es biju princesīte, un bērni parasti nāca pie princesītēm, kam bija rozā kleitiņa ar ziediem. Un es dzirdu, ka pa kāpnēm augšā uz grimētavu nāk viena mamma ar raudošu bērnu. Es nezinu, kas tur bija noticis. Es jau ņemu nost grimu, un man saka: ”Aina, atpakaļ, viņi nāk pie princesītes.” Tad es to bērnu mierināju un stāstīju, ka princesīte arī mammu klausa.

M.: Mēs, kursabiedri, viens otram jautājām: ja tu tā paskaties uz visu, kā gāja akadēmijā, vai tu vēlreiz tam ietu cauri? [..] Bet vai jums ir bijusi tā viena loma, kuras dēļ ir bijis vērts?

A.: Katram aktierim, man liekas, ir tāda viena loma, kas tev tādu kā zīmodziņu uzliek. Man ir Marija Stjuarte, lai gan ir bijusi arī Ģertrūde un visas pie Krodera…

M.: Jūs teiktu, ka Kroders ir jūsu režisors?

A.: Nu, katrs, kas pie viņa ir bijis, saka, ka viņš ir mans. Man arī bija tā laime, kad viņš bija Liepājā divas reizes. Tad, kad man bija 18 gadi, un pēc Ļeņingradas viņš atkal atnāca un ar Mariju. Tad tas vispār bija kaut kāds kolosāls gājiens. Bija ieraksts televīzijā, kas kaut kādas nejaušības pēc ir pazudis. Ir tikai bildes. Vīrs, jo televīzijā strādāja, to zināja, bet ilgi man neteica. Jo man likās, ka man ar to kaut kas ir atrauts.

Mēs tajā laikā skatījāmies vācu teātra viesizrādi Nacionālajā teātrī. Tieši laikā, kad mums bija ”Marija Stjuarte” un viņiem arī. Un bija sajūta, ka viņi ir to pašu uzķēruši. [..] Mēs bišķi avangardiski skaitījāmies priekš Latvijas toreiz. Bet tev arī, Madariņ, viss būs un ir…

M.: Es nesatraucos. Būs.