Liepājas Tautas lietišķās mākslas studijas “Dzintars” vadītāja Anita Kovjazina ir no tām meistarēm, kas regulāri un mērķtiecīgi izmanto dažādas iespējas piedalīties vietējos vai starptautiskos gadatirgos un tautas mākslas festivālos, šādi popularizējot pasaulē mūsu saules akmeni un tā apstrādātāju meistarību.

Šoruden Anitai Kovjazinai bija iespēja piedalīties divos šādos pasākumos ar starptautisku rezonansi. Pirmais no tiem par godu Vācijas Vienotības dienai notika Ķīlē, uz kuras svinībām prezentēt savas valsts kultūru, arī tautas mākslu, Latvijas nelielajā delegācijā, kurā bija daži pārstāvji no Rīgas studijām, bija ielūgta arī Liepājas “Dzintara” vadītāja. Par Baltijas valstu amatmeistariem svinību laikā parūpējās Latvijas Goda konsuls Vācijā Dr. Fricis Šulcs un viņa kanclere Marianne Plecinga.

“Mūsus uzdevums bija demonstrēt tautas mākslas amata prasmi ar senatnīgajiem amata rīkiem, turklāt iesaistot arī apmeklētājus,” stāsta Anita Kovjazina. “Ķīles ostmalā gandrīz katrai Eiropas Savienības dalībvalstij bija sava telts, arī Baltijas valstīm. Pēc šo svinību organizētāju un apmeklētāja domām, Latvijas stenda iekārtojums bijis pats skaistākais, informatīvi bagātākais un demonstrējumi – paši interesantākie. Mēs arī devām iespēju cilvēkiem degustēt “Lāču rupjmaizi” un “Rīgas melno balzamu”, iesaistījām apmeklētājus liet laimes un izmēģināt roku monētu kalšanā, māla podu veidošanā, dzintara slīpēšanā. Apmeklētāju interese bija milzīga,” gandarīta ir studijas “Dzintars” vadītāja.

Pēc Vācijas Vienotības dienas svinību sarīkojumiem Anitai Kovjazinai bija atkal jauna iespēja – piedalīties NATO sammitā Rīgā. Proti,  līdzīgā veidā kā Ķelnē, strādājot ar senatnīgiem darba rīkiem, pasaules valstu līderu kundzes Reiterna namā iepazīstināt ar latviešu tautas lietišķo mākslu un arī praktiski iesaistīt to darināšanā un veidošanā. “Mēs tomēr bijām pārsteigti, cik šīs dāmas bija jaukas, vienkāršas un atraisītas saskarsmē ar mums. Viņas metās darbībā ar tādu aizrautību un interesi, ka nespējām vien apmierināt viņu darbošanās azartu,” atceras Anita Kovjazina. “Dāmas apsēja priekšautus un gan lēja sveces, gan pina salmiņus un kopīgi darināja lielo puzuru, gan slīpēja dzintaru, kala monētas. Un dāmas tā aizrāvās, ka viņu pavadītājiem radās nopietna problēma ar laika trūkumu. Katrā ziņā esmu ļoti laimīga, ka man bijusi izdevība piedalīties šādos ievērojamos pasākumos, kuros  varēja demonstrēt tautas mākslas skaistumu, iepazīstināt ar savu valsti un arī ostas pilsētu Liepāju un tās cilvēkiem.”