Rīt un parīt Liepājas teātris skatītājiem pirmoreiz piedāvās šosezon jau trešo jauniestudējumu. Tas ir padomju laika dramaturga Aleksandra Vampilova lugas “Vecākais dēls” iestudējums. Režisores Gaļinas Poliščukas versijā tapusi antiutopija par cilvēku dzīvi, mīlestību un cerībām Černobiļas atomkatastrofas fonā.

Kādā iepriekšējā gadsimta astoņdesmito gadu vēlā rudens vakarā jaunekļi Busigins un Silva nokavē pēdējo vilcienu uz mājām. Lai nakts nebūtu jāpavada uz ielas, viņi pieklauvē pie Sarafanova durvīm, un Busigins stādās priekšā kā viņa dēls… Un sākas stāsts par cilvēkiem, jūtām, likteņiem un jaunām cerībām. Vai svešu cilvēku saites var būt stiprākas par radniecības saitēm?

Padomju gados neatzītā krievu dramaturga, 34 gadu vecumā traģiski bojā gājušā Aleksandra Vampilova luga “Vecākais dēls” sarakstīta 1967. gadā, un tās pirmais iestudējums tapis 1969. gadā Irkutskas teātrī. Iestudējumu Maskavā autors savas dzīves laikā tā arī nesagaidīja, to iestudēt neļāva – stāsta režisore Gaļina Poliščuka. Dramaturgam pārmeta, ka viņš savā daiļradē slikti attēlo padomju cilvēku. “Man liekas, viņš ir ļoti aktuāls,” izvēli iestudēt šī autora lugu pamato režisore. “Un šis stāsts man vēl jo vairāk likās interesants tāpēc, ka tas atspoguļo pastāvīgi notiekošu eksperimentu ar cilvēkiem Krievijā, par ko rakstīja Zemjatins antiutopijā “Mēs”, Bulgakovs “Suņa sirdī”.” Padomju sistēma kā eksperiments. “No šāda skatpunkta raugoties, tas, ka jebkurš cilvēks var kļūt par tuvinieku, varbūt ir vienīgais, kas šādos apstākļos glābj.”

Režisore izrādes darbību pārcēlusi aptuveni divas desmitgades uz priekšu – kāda cita “eksperimenta” laikā. Tā ir Černobiļas atomelektrostacijas katastrofa 1986. gadā, bet stāsts ir arī par šodienu. “Es daudz strādāju Krievijā, tas, kas tur notiek ar cenzūru, tas arī savā ziņā ir tāds kā eksperiments, cilvēki dzīvo eksperimenta zonā, viņi nevar dzīvot brīvi,” stāsta G. Poliščuka.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 2.decembra numurā.

#kvards-20161202-10#