Laika tūkums

Laura Andersone: Nav ierastākas frāzes mūsdienās par “laika trūkums”. Man gribētos teikt, ka tagad ir laika tūkums – laiks ir samilzis iekšpus un ārpus cilvēka.

Tik daudzas darbošanās ir apstājušās un tik daudz aktivitāšu ir atceltas, tik daudz darbu ir veicami citā formātā, ka reizē tiek iegūts laiks tam, kam it kā pirms tam laika nebija. Laiks ir atbrīvojies, bet savā brīvībā lokāli samilzis.

Neesmu no tiem, kuriem pēdējo mēnešu laikā uzkrātais neapšaubāmi ir jādod tālāk.

Neliegšos, arī man pietrūkt apskāvienu, tikšanos klātienē, sarunu. Tomēr mans tūkums ir pašpietiekams, vismaz pagaidām.

Vairāk gribas dot sev un vistuvākajiem, kam visbiežāk nozogu. Atstājot ārpus apziņas, ka pasaulē šis ir pārāk smags laiks, kad slimo un mirst tik daudz cilvēku, kad valda neziņa, apjukums un neizpratne, man personīgi šis laiks ir daudz devis. Devis apstāšanās brīdi. Pauzi, kam seko pavisam cits temps.

Izbaudu laika lēnumu, jo pasaules skrējiens kopumā man ir par strauju. Tiešām pārliecinājos – man patīk dzīvot lēni. Ja izšķiros par labu kādām aktivitātēm, tad bez steigas pilnasinīgi (gan pēc savām iespējām) tām nododos, nevis steidzos uz nākamām, jo “vajag” vai “prasa”, vai “tā piedien”.

Ja izdaru izvēli, tad spēju aizmirst gandrīz visu citu, jo darbi un vajadzības “nestāv rindā”, vismaz ne tik garā kā līdz šim. Protams, tas nenozīmē, ka man pietiek spēka un laika jebkam. Tā gluži nav.

Tomēr organizēt ikdienu šobrīd ir vienkāršāk un vieglāk. Vairāk varu pievērsties tam, ko vēlos, ne tikai tam, kas nepieciešams un ko vajag.

Šķiet, šobrīd mierīgu sirdi varu darboties, neskaidrojot un neattaisnojoties, kāpēc neesi bijis tur – nezinkur, neesi izdarījis to – visuko. Ja aiz loga lēni snieg sniegs, tad es gribu lēni uz to noraudzīties.

Lēnums atver acis uz detaļām, kas veido būtisko. Nekas, ka ziema pienāk katru gadu, bet šīs pārslas krīt aiz loga šobrīd, tās nevirpuļos nākamgad. Lēnums atklāj vienkāršo, bet reizē tik sarežģīto. Apsēsties blakus un paklusēt, uzlikt roku uz pleca un apskaut, ieskatīties acīs un uzsmaidīt – ja to neizdarīšu tagad, tad tas mirklis būs zudis, ja to izdarīšu rīt, tas būs rītdienas mirklis, bet šodienu nekas vairs neatgriezīs un neatkārtos. Lēnāk ir vairāk.

Man nav kauns, ja esmu izvēlējusies palikt savos “ierakumos”, jo pasaulei taču ir tik daudz piedāvājumu. Man patīk mani ierakumi. Tagad tajos varu dzīvoties pavisam “legāli”.

Mani nomierina iespēja ilgāk palikt vietā, kur jūtos labi un droši. Laiktelpā, kurā varu atjaunoties un “pabarot” sevi ar to, kas līdz šim ir bijis nepietiekams (sākot ar miegu, literatūru, pastaigām, beidzot ar nedalīti kopā pavadītu laiku ar tuvajiem, klusumu, nesteigšanos ikvienā darbībā), pretēji tam, ka līdz šim visbiežāk sanācis dot un atdot, iztērējoties līdz pēdējām rezervēm.

Laika tūkums, visticamāk, katru piemeklējis citādāk, bet man tas ir “uzslēdzis” visas maņas uz augstāko jutību, jo lēni ir skaisti, jo lēni ir spēcīgi, jo lēni ir saudzējoši.

Pandēmijas laika piezīmes

Ēriks Vilsons: Pagājušā gada pavasarī mani no aktīvā dzīvesveida atsvabināja kovidsērga. Tobrīd ceļoju pa Latvijas mācību iestādēm un spēlēju savas monoizrādes programmā “Latvijas skolas soma”.

Biju tā paguris, ka vēlējos atpūsties. “Kaut es spētu pēc jums ilgoties!” es domās izsaucos. Šī slepenā, lai arī līdz galam tobrīd nenoformulētā vēlme pēc neilga laika arī piepildījās. Lai gan ne tā, kā es biju cerējis. Tika izsludināta karantīna.

Nu jau vesels gads, kā tā liga nelaiž un nelaiž vaļā. Protams, ir bail. Katru rītu iepazīstos ar statistiku. Lai nodarbinātu sevi, es savā neprasmē gādāju par praktiskām mājas lietām, rakstu, ierunāju bērniem pasaku grāmatas un daudz laika pavadu kopā ar savu ģimeni.

Cenšos nedomāt par šiem skaitļiem. Nedomāt, ka aiz tiem ir dzīvi cilvēki. Tomēr nespēju.

Dienu dienā prātoju gan par viņiem, gan medicīnas darbiniekiem, kuri tiešām tagad dzīvo ierakumu apstākļos un pieliek visu savu enerģiju, lai nesāktos nekontrolēta vājinieku lavīna.

Pašlaik ir populāri lamāt valsts iekārtu, tautas priekšstāvjus un sociālajos tīklos izgāzt savu neapmierinātību, dodot vērtīgus padomus, kā tās kroņa lietas īsti ir jākārto. Kā pareizi ir jācīnās ar pandēmiju, ko liegt, ļaut utt.

Tā gan ir aizraujoša lasāmviela komēdiju autoriem, bet apnicīga jau tā noslogotajiem dakteriem. Diagnoze ir skaidra.

Interesanti, reizēm prātoju, kā tie visziņi un padomu sniedzēji nezaudē savu cīņas sparu un ko īsti ir sapīpējušies?

Izturos ar sapratni un nerakstu savus komentārus sociālajās muldētavās, lai neaizkaitinātu jau tā nestabilos prātus.

Mans kolēģis, kuru es ļoti cienu, reizēm noraugoties uz dažāda kalibra duraku lēkmēm, nopūtās un toleranti, nezaudējot aristokrātisku vieglumu, piezīmēja: “Padomā, izrādās, ka var arī tā!…”

Mana mamma pēc Staļintētiņa atvēlētā Sibīrijas apmeklējuma atgriezās no Kolimas ar mums, diviem zeperiem, Rīgā, un bijām spiesti mitināties mazā vienistabas dzīvoklītī. Tad piedzima māsa, un bieži vien uz nenoteiktu laiku pie mums apmetās vēl kāds tā laika režīma upuris.

Dzīvojām ļoti saspiesti, un vienu brīdi mēs tur savstarpēji berzāmies pat veseli septiņi cilvēki. Vislabāk rehabilitēties no pārapdzīvotības radītā diskomforta līdzēja tie brīži, kad, pārnācis mājās pēc skolas, sēdēju viens pats mazajā virtuvītē un izbaudīju vientulību.

Reizēm, kad atkal radās vēlēšanās pēc savrupības, es rūcu uz mājiniekiem un solījos doties uz mežu, lai uzsāktu vientuļnieka dzīvi kādā būdiņā.

Mamma un brālis, mani ķircinot, vaicāja: “Brauksi uz Mežaparku putru vārīt?” Es nīgrojos, bet mamma, pabužinājusi manu matu ērkuli, remdināja manu neiecietību.

“Priecājies, dēliņ,” viņa teica, “priecājies par to, kas ir, un nebēdājies par to, kā nav!”

Un kā iet tev?

Rasa Bugavičute-Pēce: Darbi neapsīkst, domas gan ik pa brīdim uzkaras. Šogad mēģinu mācīties mieru un sadzīvošanu ar sevi. Jāsaka godīgi, iet kā pa kurmju rakumiem, bet vismaz noskaidrojas šis tas, kas man palīdz.

Man, radošam, rakstošam cilvēkam, kurš tomēr grib iemācīties savu ikdienu organizēt tā, lai es varu būt arī neradoša un nerakstoša, lai varu būt mamma un sieva, un draugs, un cilvēks vienatnē, kad nepieciešams. Un nepieciešams tas ir regulāri.

Regularitāte! Tā man palīdz. Un pāri visam – sarunas. Regulāras sarunas ar tiem, kurus interesē tas pats, kas mani.

Citādi var noslīkt domās par to, ka kaut kas jāizdomā, bet nekas nedomājas.

Sarunas, kurās dalīties ar personisko piedzīvojumu un pārdzīvojumu, un nesavtīgi stāstīt pārējiem to, kas nāk prātā, jo citādi impulsi mums visiem šogad grūtāk iegūstami.

2021.gadu esmu iesākusi ar dalību starptautiskās meistarklasēs “Kids KinoLab”, kuras, pateicoties šim savdabīgajam laikam, pieejamas, neizejot no mājas, kas visādā ziņā ir patīkami.

Mācīties ir kaifīgi. Jo īpaši, ja lekcijas lasa, piemēram, scenārists, kurš 17 sezonas strādā animācijas filmu seriāla “The Simpsons” scenāristu brigādē.

Lasa par procesu, sistēmu, idejām – ar citiem mērogiem un apgriezieniem, bet ar to pašu aizrautību, kas kustina visus, kuri raksta. Meistarklasēs es ņemu un ēdu pilnām mutēm visu informāciju, kuru man dod.

Bet, lai viss būtu līdzsvarā, ir jādalās arī man, tāpēc pieteicos Latvijas Kultūras akadēmijas izsludinātajai iespējai kļūt par mentoru LKA studentiem – topošajiem jomas speciālistiem.

Tā esmu iepazinusies ar divām topošām dramaturģēm, ar kurām sarunājamies. Regulāri. Par šo laiku, par dramaturģiju, profesiju un veidiem, kā sevi rosināt darīt, jo uzkārties sanāk ikvienam.

Ir iedvesmojoši ar viņām iet itin kā jau izietu ceļu vēlreiz, tikai nu zinot par visu ko nedaudz vairāk.

Liepājas teātra “Pīpētavas sarunas” palīdz, jo arī tās ir pietiekami regulāras, un kas daudz svarīgāk – cilvēciski interesantas sarunas ar personībām, kuras tepat līdzās, bet par kurām bieži vien daudz ko nenojaut.

Sarunas zūmos un visās citās iespējamās platformās, sarunas telefoniskās un ikvakara/rīta sarunas ģimenē – tās šo laiku glābj, un man mazliet šķiet, ka iepriekšējā dzīvē, pirms viss apgriezās vēkšpēdus gaisā, mēs bijām aizmirsuši, cik daudz mums dod iespēja sarunāties.

Izmantojot to, iestājas arī miers un sadzīvošana ar sevi – cilvēku, ne rakstnieci.