Kas mūs dara par cilvēkiem? Internetā ķēdes vēstulēs aicina palīdzēt, jo kādam jāpārlej asinis.

Cits pārdod savu nieri. Kādam citam pārstāda smadzenes, bet nesen vīrietim transplantēja sievietes sirdi.

Vai tas mūs padara par cilvēkiem? Ugunsdzēsēji izglābj ievainotu gulbi, pie raksta slavinoši komentāri, malači!

Pie Licentia Poetica debitantes Sanitas Stepenas dzejas komentāri lielākoties neargumentēti un nesaistīti ar publicēto materiālu. Malacis, Sanita, pirmās ugunskristības.

Vai cilvēks, kas raksta, piemēram, dzeju, ir sabiedrības balss un sirdsapziņa? Ja tā, tad vai dzejniekam jābūt sirdsskaidram un bez mazākā plankumiņa? Vai dzejnieks un rakstnieks vispār drīkst publicēt darbus, kas ir viņa dvēseles moku izdedži? Manuprāt, tai nav jābūt vienīgai motivācijai – rakstīt, lai attīrītos… Rakstīt, lai pašapliecinātos?

Rakstniecība ir profesija, tādēļ svarīgi ir tiekties pēc profesionalitātes. Kā atšķirt profesionāli no diletanta? Trenējoties, strādājot, uzklausot konstruktīvu kritiku un nesāpēt par aizvainojuma bultām… Viena no receptēm.

Plaukst lapas, zaļas un baltas… Taupības režīmā jāpārdomā katrs vārds, ko uzrakstām. Maija mēnesim tās pašas krāsas – spilgti zaļa, koši zila debesīs, dzeltena saule. Absolūts naivisms, bet tik īsts un neatkārtojams.

Sandra Vensko: “Jā, piekrītu. Pasaule ir gana skaista, ja izglābj gulbi. Vai pasaule ir skaista, ja apmētā cilvēku ar vārdu riebeklībām? Joprojām un vienmēr esmu uzskatījusi, ka dzejnieki ir stipri. Vārgums nāk no neprasmes atklāt savu vārdu un personību. Arī tas, ko sabiedrība, slēpjoties aiz stūriem, izvemj, pieder maija naivismam.”

Jana Egle: “Cik stipri ir dzejnieki, tas ir ļoti diskutējams jautājums. Cik stipras bija mūsu lieliskās – Velga Krile, Ieva Roze, Ārija Elksne, cik stipri Klāvs un Māris Melgalvs..

Man būtiskāk ir iemācīties saprast un sevī nostiprināt šo saprašanu, ka rupji, vulgāri un pazemojoši komentāri neraksturo ne mani kā rakstītāju, ne manu tekstu, bet gan to, kurš šos vārdus, zem anonīma nika slēpdamies, palaidis pasaulē. Vārdiem ir bumeranga efekts. Gan dzejas vārdiem, gan ļaunuma. Tie sit teicēju. Sāpīgi sit – par dzeju varu teikt pavisam noteikti, mana āda ir pārcietusi pašas rakstīto. Un bail pat domāt, ko ar pašu runātāju dara tie – ļaunuma vārdi..

Dzejnieki ir karavāna – cieši saistīti arī tad, ja nesaskaras. Par karavānas un suņu attiecībām laikam nevienam nav jāatgādina.”

Agnese Matisone,
Licentia Poetica koordinatore