Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Piektdiena, 21. septembris

+19°C
Vējš: D 7.9 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Mariss, Matīss, Modris

Režisora R.Atkočūna izrāde CV ir lielisks veltījums Liepājas teātrim jubilejā  (5)

Atslēgvārdi liepājas teātris | izrāde

Kautrīgs, kluss un staigā kā jaunkundze — tā Antonu Čehovu raksturojis Ļevs Tolstojs. Kaut ko līdzīgu var teikt par Čehova lugām, kurās starp pieklājīgām sarunām un tējas pauzēm slēptas visbezkaunīgākās kaislības. Liepājas teātrī iestudējot Tēvoci Vaņu — ar mīklaino nosaukumu CV, Rolands Atkočūns ir izgriezis biklo Čehovu uz kreiso pusi, ar oderi uz āru (ļoti patīk krievu naiznanku, bet var to nosaukt arī par dekonstrukciju). Zemteksti, nopūtas, pauzes un šķietamā nekā nedarīšana ar refrēnu palīdzību, scenogrāfiskiem (sadarbībā ar kostīmu mākslinieci) un horeogrāfiskiem paņēmieniem tiek vizualizēti bildē un darbībā, visām noklusētajām kaislībām un vājībām straumēm izlaužoties uz skatuves (piemēram, pēc Jeļenas un Astrova atvadām pārējie viņus ierauga kaislīgā apskāvienā uz grīdas).

Triumfējot kā stīga uzvilktajā Egona Dombrovska Vaņā Voiņickī. Ineses Kučinskas Jeļenai neslēpti trīcot no iekāres, kad viņai pieskaras Ivara Lūša — pretēji Voiņickim — vīrišķīgi vienaldzīgais, magnētiskais Astrovs. Atkočūns notvēris vienu no neformulētām Čehova — kā autora un kā cilvēka — pamatizjūtām, kas viņa daiļradē, šķiet, ne mazāk svarīgs kā Korneijam gods. Tas ir kauns. Tēvoča Vaņas kauns par banalitāti, izniekoto dzīvi, bezjēdzīgo eksistenci, visbeidzot, pārciesto pazemojumu, redzot mīļoto sievieti labākā drauga apskāvienos, ir tik milzīgs, ka liek skriet augšā pa sienu. Kauns ir arī Jakova Rafalsona tumsā pazudušajam paģiru mocītajam Aktierim (Autoram, Auklei), kad izrādes sākumā viņš, pamodies pēc benefices banketa, taustās pa proscēniju. Ieraugot teātri tādu, kādu vēl nekad nav redzējis, — no nakts (kreisās) puses, tumšu un tukšu. Pirms radīšanas, kas uzreiz, pirmajā sekundē aizsit elpu ar Čehova lugu iestudējumiem tik negaidītu, satriecoši greznu skatu. Jakova Rafalsona lakoniskais, dramatiski iekšupvērstais un vienlaikus ar smalku humora izjūtu apveltītais Aktieris, kas klejo pa skatuvi, gatavs ik brīdi jebkuram no varoņiem pasviest repliku un nospēlēt pretī, piesaka izrādes eksistenci vienlaikus divos līmeņos — ideoloģiskā (teatrālā) un sižetiskā (realitātē, kas atainota lugā). Balansēšana starp šiem līmeņiem ir virtuoza, to pārvalda visi aktieri, kuri šeit dzīvo uz robežas starp emocionālu kailumu un grotesku (varbūt izņemot pārāk pašironiskā Leona Leščinska narcisu Serebrjakovu, kurš ir, lai arī skaista, bet tikai groteska parādība). Virtuoza ir arī kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, kas smagos samta renesanses laika tērpus un delartiskās maskas, kas sedz personāžu sejas pirmajā ainā un ar ko daži velti lūko aizsegties vēlāk, pakāpeniski nomaina, pievienojot pa mājienam no XIX gadsimta Krievijas. Virtuozs ir arī scenogrāfs, kas remarku no Gulbja dziesmas (no kuras nāk arī Aktieris) — "kreisais plāns un skatuves dibenplāns ir piekrauts ar dažādu drazu" — pārvērtis izsmalcinātā, vērienīgā ainā. Turklāt ne kostīmu māksliniece, ne scenogrāfs ne ar diedziņu, ne ar nagliņu nepiemin Valmieras teātra Tēvoci Vaņu, pie kura Oļģerta Krodera vadībā abi strādāja vēl tikai pirms pieciem gadiem.

Trīsdesmitgadnieku krīze?

Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša pēdējā laika izcilākais veikums — savādā, krāšņā telpa — vienlaikus ir Atkočūna solis Čehova individualizācijas virzienā, jo pierasts Čehova varoņus uzskatīt par noteiktas sociālas grupas vai laikmeta portretu, pat diagnozi. Atsakoties no laikmetiskās, nacionālās, sociālās konkrētības, piesaucot dažādus kontekstus — no renesanses laika masku komēdijas līdz krievu samovaram, režisors līdz ar domubiedriem rada absolūti unikālu, drosmīgu, no aizspriedumiem brīvu stāstu par kaislību un ciešanām, vienlaikus atzīstoties mīlestībā teātrim un Čehovam. Mūžīgā Čehova tēma par cilvēkiem, kas tiecas pēc siltām, radnieciskām attiecībām, bet paliek sveši cits citam, runā otram garām, neieklausās — izskan tik pirmreizīgi, ka trāpa tieši saules pinumā. Vismaz man, jo izrāde ir arī par manu paaudzi — trīsdesmitgadnieki ir gan Jeļena, gan tēvocis Vaņa, gan Astrovs, ignorējot lugā ierakstīto varoņu vecuma starpību. Kaislīgā, izmisīgā mīlestība pret Jeļenu ir tas, kas visā nepievilcībā atklāj un paspilgtina Dombrovska Ivana dzīves bezjēdzību, taču vienlaikus, režisoraprāt, tai piešķir vienīgo iespējamo jēgu, tāpēc Jūlijas Ļahas Soņas monologs par apsolīto debesu valstību šoreiz tiešām šķiet mierinošs un ticības pilns (visu izrādi Soņa ir uzvilkta un entuziastiska kā pioniere, tikai lielās acis kvēlo mīlestībā pret Astrovu, finālā viņa ir mierīga un apgarota).

Atrasti telpā

Telpa, kas pārpilna detaļām — glezniecisko prospektu dibenplānā, noslēpumainā, šķietami haotiskā secībā uz galdiem sakrautām stikla pudelēm, svečturiem ar degošām svecēm, vannu, ap kuru vienubrīd groteskā dejā metas "trīs māsas" — Jakova Rafalsona Aktieris, Kaspara Goda Teļegins, Ivara Lūša Astrovs —, šī telpa ir kā atbilde teju folklorizētajam Čehovam, kura vārdu Krievijā nes pat marinēti gurķīši, tomāti, kečups, sēnītes un mārrutki... Tēvocis Vaņa un Trīs māsas ir visvairāk krieviskajā sadzīvē, tās ceremonijās un rituālos sakņotās Čehova lugas. Atkočūns it kā izceļ, izgriež šos rituālus, kas blīvi ieaudušies lugu audumā, un parāda tos (atsaucot atmiņā arī Ņekrošus Trīs māsas) kā krāšņas, bet sairušas ceremonijas detaļas — masku komēdijas ainu, traku Voiņicka un Jeļenas tango, Serebrjakova "nolaišanos" vannā u.c. Liepājas teātra izrādē nekas nav vienkārši tāpat. Pat visabsurdākās ainas un norises (kā scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša brīnišķīgās bērzegles) ir veltījums (egļu gadījumā — gan Astrova mežam, gan mūžīgajai dabas klātbūtnei Čehova lugās, kas Maskavas Dailes teātra iestudējumos joprojām izpaužas kā sienāžu sisināšana). Kā cukātus mīklā izrādē iejaucot fragmentus no Čehova lugām Kaija, Trīs māsas, Ķiršu dārzs, skeča Gulbja dziesma, Atkočūns ar mīlestību atmasko arī šādas tādas nepilnības (no šodienas teātra skatpunkta raugoties), klišejas, apnicīgus atkārtojumus... Savukārt no pārlieku viedas vai pamācošas intonācijas nozīmēm blīvo izrādi atslogo humora izjūta, kas latviešu teātrim neraksturīgā vieglumā turpat līdzās skaudrai līdzjūtībai modina skatītājos smieklus. Piemēram, Andas Albužes uzvelkamai lellei līdzīgā māte vai Serebrjakova teksts "Kas vecas lietas piemin..." pie jutekliskā apskāvienā ar Astrovu sastingušās sievas.

Veltījums

Jutos pārsteigta, Gundegas Saulītes recenzijā Latvijas avīzē lasot pārmetumus par "prāta konstrukcijām un citātiem no redzētiem iestudējumiem, kur formāli paņēmieni klājas cits citam virsū, līdz smagnējā nasta, ar ko varonīgi cīnās aktieri, brīžiem pavisam nojauc domas gaitu". Atkočūna — režisora rokrakstā, protams, jau trešo izrādi saskatāma lietuviešu režijai raksturīgā metaforiskā domu gaita. Tas īpaši izceļas latviešu teātra ainā laikā, kad modē vizuāls askētisms, teju dokumentāls grafiskums (ne velti par Atkočūna domubiedru režisoru vidū kļūst tieši Džilindžers, jebkāda askētisma pretinieks). Nedomāju, ka tas būtu saucams par trūkumu, un šajā izrādē ir drīzāk otrādi — paņēmieni nevis klājas cits citam virsū, bet tiek izmantoti tajos brīžos, kad varoņi vai nu slēpjas aiz vārdiem, vai klusē, dvēselēs notiekot vētrai. Savukārt, kad personāži runā "pa tiešo", nekādus trikus režisors viņiem taisīt neliek. Tikai būt godīgiem. Un Liepājas teātra aktieri finālu izvērš par aktieriskās pašcieņas apogeju — nostājoties rindā pie rampas un ilgi lūkojoties skatītāju sejās, kamēr skan Normas kavatīne Casta Diva (Bellīni operas motīvi par mīlestību un upurēšanu skan cauri visai izrādei). Neslēpjoties. Tas, lūk, ir veltījums teātrim un tā aktieriem 100 gadu jubilejā.

Henrieta Verhoustinska,
speciāli "Dienai"

  • Komentāri (5)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Kultūra

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!