Dzejas dienas Liepājā ir aizvadītas. Palikuši iespaidi, atziņas, vēl taps sacerējumi un esejas skolēnu rakstudarbos. Mazliet atskatoties uz notikušajiem sarīkojumiem, veidojas kopsavilkums.

Dažādība

Šogad nebija vērienīgu dzejas sarīkojumu. Taču daudzviet bija piedāvāti kā plašāki, tā intīmāki lasījumi un tikšanās ar autoriem, diskusijas un dzeja savienojumā ar citām mākslām.
Uz tikšanos ar dzeju un tās radītājiem, protams, aicināja grāmatu krātuves – bibliotēkas.  Bērnu bibliotēkā “Varavīksne” notika Ulda Ausekļa dzejas sarīkojums, bērnu bibliotēkā “Vecliepājas rūķis” – dzejas sarīkojums bērniem kopā ar Ivetu Liepu “Tā gadās”. “Zaļās birzs” bibliotēkā noritēja muzikāls sarīkojums “Dziļi dvēselē”, bet bibliotēkā “Libris” – mākslas zinātnieces Sarmītes Sīles vadīta saruna par mākslas situāciju 20. un 21. gadsimtā “Māksla – gara ceļvedis”.
Dzeja panācās pretī lasītājam un šoruden skanēja Latviešu biedrības namā, koncertzālē Graudu ielā, Liepājas muzejā un tā nodaļā “Liepāja okupāciju režīmos”, Karostas “Dzejnieku namiņā”, folkloras centrā “Namīns”, Dzimtsarakstu nodaļā, uz karakuģa “Virsaitis” un Valsts policijas pārvaldē, Sociālajā mājā, ASV infocentrā, kā arī neapšaubāmi – Liepājas Pedagoģijas akadēmijā un skolās. Viens no emocionālākajiem Dzejas dienu pasākumiem bija piemiņas plāksnes atklāšana pie nama, kurš glabā Vinifreda Krauča piemiņu. 
Tagad, kad Rīgas viešņas dzejnieces Brinda Ceriņa, Ērika Bērziņa un Andra Manfelde – ir atvadījušās, kad jau atvērtas gan Olafa Gūtmaņa Rakstu 1.sējuma lappuses, gan Pedagoģijas akadēmijas studentu un absolventu dzejas un īsprozas krājums, uz sarīkojumiem palūkojās to rīkotāja, Centrālās zinātniskās bibliotēkas direktora vietniece Aina Krauče.
– Esmu priecīga un apmierināta, – viņa sacīja. – Man ir gandarījums par to, ka mēs jau vairāku gadu garumā spējam ataicināt uz Liepāju tos dzejniekus, kuri ir lasītājiem un dzejas pazinējiem interesanti, kuri tieši šajā laikā likuši par sevi runāt, kuri meklē un atrod ko jaunu. Otrais, ko es pieskaitu pie ieguvumiem, ir tas, ka aizvien vairāk Dzejas dienas apmeklē tie, kuriem par tām ir interese, ka nāk jaunieši, skolēni ne tikai kopā ar klasi, bet arī individuāli. Tāpat man būtiski šķiet tas, ka notiek poēzijas sintēze ar citām mākslām, jo ir tā, ka dzejai jau bez dziesmas un mūzikas neiztikt. Pārliecinājos, ka nenoliedzami Dzejas dienas ir vajadzīgas, un es guvu atziņas, kā strādāt tālāk. Jo redzu, cik tādas tikšanās ir vajadzīgas un kā tās uzņem ne tikai lasītāji, bet arī paši autori, jo tā viņiem ir sava veida iespēja tikties citam ar citu un iepazīt kolēģu veikumu.
Pozitīvu lādiņu par paveikto Dzejas dienu rīkotājai Ainai Kraučei deva viešņu vērtējums. Ērika Bērziņa, arī Andra Manfelde un Brinda Ceriņa, pievienojoties mākslas zinātniecei Sarmītei Sīlei, mudināja liepājniekus nepazaudēt to auru, kas raksturīga tikai te un parāda, ka Liepājas Dzejas dienas ir spējušas noturēties un nepazaudēt tām piemītošo individualitāti. Sarmīte Sīle izteica gatavību tālākai sadarbībai. 

Mijiedarbība

Dzejas dienu sarīkojumos bija padomāts, kā tos padarīt daudzveidīgākus, kā iziet no ierastības rāmjiem. Viens no veidiem ir mākslu mijiedarbība. Pierastākais no tiem ir dzejas sintēze ar dziesmu un mūziku. Mūzika skanēja fonā, kā tas bija, piemēram,  sarīkojumā “Prelūdija”, kur kopā vienojās gleznas uz zīda ar japāņu haikām klusinātu skaņu pavadībā, vai Brindas Ceriņas grāmatas “Promnākošais” atklāšanā, kur muzicēja studijas “Skani” ģitāristi. Mūzika spēlēja galveno lomu kā bērnu svētkos koncertzālē, kur notika Sandras Vensko un Andra Eniņa muzikālā stāsta “Par Jūras Kaķi pilsētā” 2.daļas uzvedums, tā kristīgās dzejas uzvedumā “Mīlestības un gaismas eņģeļi”, kuru Liepājas muzejā rādīja Tautas mākslas centra bērnu studija Vitas Pētersones vadībā.
– Domāju, dzejniekiem nav jābaidās no dzejas sintēzes ar citiem mākslas veidiem, – sacīja aktrise Ināra Kalnarāja. Viņa uzsvēra, ka gan mūzika, gan aktieru lasījums palīdz dzeju novest līdz klausītājam. – Jo citādi reizēm sarīkojums var iznākt tāds bēdīgs, it kā mēs apstāvētu dzeju. Bet dzejniekiem taču, manuprāt, ir svarīgi, lai tas, ko viņš uzrakstījis, aizietu līdz lasītāju vai klausītāju sirdīm. Un to palīdzēt var gan izteiksmīgs priekšnesums, gan mūzika, gan arī gleznas. Protams, ir sava veida risks un nekādā gadījumā nedrīkstētu būt tā, ka aiz ārējā skaļuma pazūd dvēseliskums un dzejas smalkums. Jābūt tā, lai ir gan interesanti, sevišķi, ja tas ir bērnu sarīkojums, gan tiek sirdij.
Interesants un klusināti dvēselisks bija viens no pēdējiem Dzejas dienu sarīkojumiem Liepājā “Pieskāriens”. Tajā satikās trīs māsu radošais veikums: vidējā Sandra Vensko lasīja dzeju un prozu savu māsu Initas Beihmanes un Dainas Kazradzes mākslas darbu – gleznu, floristikas un rokdarbu izstādē, bet fonā skanēja koklētāju muzicēšana. Tas bija visīstākais pamatvērtības – ģimenes – slavinājums, jo sarīkojumā piedalījās arī mākslinieču vecāki. Sandra Vensko, skatoties uz šo sarīkojumu gan kā ģimenisku, gan mākslas veidu mijiedarbības paraugu, uzsvaru lika uz emocijām:
– Man ir palaimējies, ka mēs, visas trīs māsas, esam savienotas ar mākslas stīdziņu. Tas ir viens no veidiem, kā emocionāli veidot ģimenes pamatu, – sacīja dzejniece. Un turpināja:
– Mākslas veidu sintēze Dzejas dienās, manuprāt, šodien ir ļoti vajadzīga, tas ir veids, kā dzeju apaudzēt, kā to padarīt bagātāku, skatāmu. Jo mūsdienās jau cilvēks apmeklē tos sarīkojumus, kas viņam šķiet interesanti, kas piedāvā daudzveidīgu emocionālu baudījumu. Mūzikas, dzejas, gleznu sabiezinājums ir tas, kas rada pārdzīvojumu, jo katrs var atrast sev to tuvāko. Redzot pilnās sarīkojumu auditorijas, varēja pārliecināties, ka Liepāja ar to ir ieguvusi.   

Acu kontakti

Jāatzīst, ka Dzejas dienu sarīkojumi bija plaši apmeklēti, un bezmaz katrā no tiem nācās ienest notikuma vietā papildu krēslus, bija vietas, kur interesenti sasēdās uz kāpnītēm vai kā citādi atrada veidu, kā baudīt mākslu.
 Netrūka arī jauniešu un bērnu kā no latviešu, tā mazākumtautību mācību iestādēm. Uzmanību piesaistīja tas, ka skolēni ne tikai klausījās, bet arī pierakstīja. Celtnieku klubā notikušā sarīkojuma apmeklētāja, Draudzīgā aicinājuma 5.vidusskolas 11.klases skolniece Kristīne pastāstīja, ka viņa izvēlējusies Brindas Ceriņas daiļradi un par to rakstīs savu radošo darbu. Meitene izteica cerību, ka šī tikšanās viņai dos ierosmi un palīdzēs noskaidrot dažus faktus. Arī Sandras Vensko radošajā sarīkojumā bija zēns ar blociņu.
A.Puškina 2.vidusskolas skolotāja Irēna Oše kopā ar vidusskolēniem bija atnākusi uz Olafa Gūtmaņa Rakstu 1.sējuma atvēršanas svētkiem.
– Nav tā, ka mēs saviem audzēkņiem par visu varu liekam apmeklēt šos sarīkojums. Skolēni gan vienmēr raksta savas pārdomas par Dzejas dienu pasākumiem, par to, kas viņiem ir tuvs, kas pieņemams, kas saprotams, vai arī par to, ko viņi nesaprot. Es kā skolotāja esmu pārliecinājusies, ka viņi uztver dzeju, prot to analizēt un pamatot savu viedokli. Jo dzeja – tā taču ir subjektīva uztvere, – sacīja skolotāja. – Jāteic, ka Dzejas dienas vienmēr ir ļoti gaidītas. Rudenīga noskaņa un dzeja – tie, manuprāt, ir divi neatņemami jēdzieni.  
Arī šogad turpinājās iepriekšējo gadu tradīcija – Dzejas stundas mācību iestādē.
– Mūsdienu apstākļos, kad cilvēku savstarpējā saziņā pārsvaru gūst virtuālie kontakti, šādām tikšanās reizēm ir liela nozīme, jo tajās dominē acu kontakts, – sacīja dzejniece Sandra Vensko, kura viesojās RTU Liepājas filiālē, uzsverot to mijiedarbību, kas rodas klausītāja un dzejnieka starpā un kas dod nenovērtējamas emocijas.