12. septembrī
plkst. 17 Liepājas muzejā, Kūrmājas prospektā 16/18, lielajā izstāžu zālē atklās
mākslinieces Sandras Krastiņas gleznu izstādi “No Austrumiem. No Rietumiem”.

Kā portālam pavēstīja Liepājas muzeja galvenā muzejpedagoģe Maija Meiere, izstādes
vadmotīvs ir gleznotās vides un personāžu atrašanās katram savā laika dinamikas
nogrieznī, tādā kā klātbūtnē un prombūtnē vienlaikus. Uzmanības centrā ir
cilvēka un telpas, savas zemes mijiedarbība, kur telpveidi var pieņemt gan kā
dzīves – tātad piederības – vietu, gan arī kā garām slīdošu nejaušu ainavu, kam
ar personāža raksturojumu nav saistību. Tomēr tieši saturiski neatkarīgu attēlu
pārklājumā veidojas gleznas veselums. Austrumi un Rietumi minēti kā dažādu
pieredžu mantojums vai pretēji atskaites punkti, no kuriem izejot vai uz kuriem
ejot attēla vēstījums var tikt tulkots vairākās nozīmēs.

Ar
izstādes vadmotīvu rezonējoši jautājumi ir par attēla-attēlotā nozīmju saspēli.
To aktualizē izvēlētā gleznošanas tehnika, ar kuras palīdzību uzsvērti tiek
atgādināts par tēla tapšanas materiālo pamatu – krāsām, audeklu, autora
triepiena žestu; tādējādi gleznu tēli vēl ir tapšanas kustībā, nevis nemainīgi
iekļauti stabilā kompozīcijas rāmī.

Glezna,
gleznieciskais jau izsenis ir ticis saistīts vairāk ar harmonisko, vienoto,
mūžīgo un līdz ar to – pabeigto. Fragmentāro un mirklīgo kompozīcijas
likumsakarībās jau uzstājīgi ienes fotogrāfija, fotogrāfiskais princips. Tā ir
nākamā izstādes uzbūves ass: kas ir gleznieciska un kas – fotogrāfiska kompozīcija,
kā otrā ietekmē pirmo, kādas likumsakarības attēlošanā ienes šo dažādo principu
apvienojums? Pavisam skaidrs, ka divu paņēmienu saspēle aktualizē laikizjūtu.
Kaut kādā ziņā uz šīs pašas robežas – mirklīgi garāmejošs vai būtībā nemainīgs
– atrodas arī cilvēks attiecībās ar izvēlēto dzīves vietu.

Sandra
Krastiņa pieder pie mākslinieku paaudzes, kas latviešu mākslas telpā ienāca
20. gadsimta 80. gadu sākumā. Kopā ar savas paaudzes jaunajiem
gleznotājiem Aiju Zariņu, Ievu Iltneri, Jāni Mitrēvicu, Edgaru Vērpi u. c. viņa
radikāli mainīja sabiedrībā pastāvošos priekšstatus par latviešu tradicionālo
glezniecību. Radošo darbību sākot ar figurālo glezniecību, Sandra Krastiņa
90. gados pamazām pievērsās abstrakcijai. Par nozīmīgāko izteiksmes
līdzekli mākslinieces glezniecībā kļuva krāsa.

1988. gadā
Sandra Krastiņa piedalījās latviešu jauno mākslinieku darbu izstādē “Post-Tradicionālisms” Centrālajā mākslinieku namā Maskavā. 1990.gadā kopā ar
studiju laika domubiedru grupu Sandra Krastiņa bija leģendārās izstādes–akcijas “Maigās svārstības” dalībniece izstāžu zālē “Latvija”. Šī izstāde nostiprināja
jaunās gleznotāju grupas radikālisma un sekmēja jaunas estētikas ienākšanu
latviešu mākslā.

2012. gadā,
par savu personālizstādi Rīgā, māksliniece tika nominēta prestižajai Purvīša
balvai. Sandra Krastiņa rīkojusi vairākas personālizstādes, kā arī aktīvi
piedalījusies grupu izstādē gan Latvijā, gan ārzemēs, piemēram, Francijā,
Krievijā, Vācijā, Lietuvā, Zviedrijā, Kanādā u.c.

Sandras
Krastiņas darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, Latvijas
Mākslinieku savienības muzejā, Valsts Tretjakova mākslas galerijā Maskavā, Ludviga
muzejā Āhenē, uzņēmuma UPB mākslas kolekcijā, kā arī citās privātkolekcijās
Latvijā un ārzemēs.

Izstāde skatāma līdz 12. oktobrim. Ieeja izstādē –
bezmaksas.