“Viss, kas šajās lapās ietverts, ir tāpēc, ka mēs piedzīvojam dzīvē brīdi, kad jāšķiras no vecākiem. Mans draugs reiz teica, ka pēc mammas aiziešanas dzīve vairs nav tāda kā iepriekš. Zināju, ka viņš runā patiesību, bet tai brīdī nesapratu, cik tas ir dziļi,” grāmatas “Mēs sēdējam divatā” priekšvārdā raksta autors Gatis Mārtiņš Bezdelīga.

Priestera G. M. Bezdelīgas grāmatas “Mēs sēdējām divatā” atvēršana notika Sv. Jāzepa katedrāles kūrijas pagrabiņā. Tur bija pulcējušies garīdznieki, priestera Gata Mārtiņa draugi. Dvēselisku muzikālo fonu uzbūra divas mūziķes – Marta un Dace. Grāmatas lappusēs ielūkojās aktieris Ēriks Vilsons. Viņa mudināts, priesteris atklāja, kā veidots atturīgais izdevums, kurā ir gan dzejoļi, gan arī autora zīmējumi. “Nekad nedomāju, ka jebkad to, kas šajā grāmatā, ieraudzīs plašāka publika par mani pašu. Katram no mums pienāk brīdis, kad jāšķiras no kāda tuva un mīļa cilvēka. Tās ir tādas sēras un sāpes, kas mums katram jāizdzīvo savā dvēselē. Un tas notika arī ar mani, kad mūžībā aizgāja mana mamma. Grāmatā ir zīmējumi, kas atbilst grāmatas nosaukumam, jo Kuldīgas slimnīcā mēs sēdējām divatā un es pamazām sāku viņu zīmēt. Grūti atbildēt uz jautājumu: kāpēc to darīju? Tas bija kā glāsts, atvadīšanās. Arī daļa dzejoļu rakstīti tai laikā, kad notika atvadīšanās,” pastāstīja priesteris.

No dzejoļiem un zīmējumiem veidot grāmatu G. M. Bezdelīgu mudināja draugi. Bija, kas teica: arī citiem tā notiek, un iespējams, ka uzrakstītais var palīdzēt mazināt savu sāpju slieksni, vismaz izprast to. “Tas bija arguments, kas rosināja laist tautā šo grāmatu. Es nepretendēju uz tādiem gludiem un skaistiem pantiem. Bet tas, ko varu pateikt, viss ir patiesi.” Ieraudzījis zīmējumus, Pēterburgas mākslinieks Aleksandrs Ņekrasovs, kuram ir ilggadēja sadarbība ar Sv. Jāzepa katedrāli un priesteri Gati Mārtiņu Bezdelīgu, arī mudināja tos publicēt. Grāmata “Mēs sēdējām divatā” iespiesta Sanktpēterburgā, to izdevis Modernās mākslas muzejs. Paredzēts, ka grāmata iznāks arī krievu valodā, un dzejoļus iztulkojusi Uļa Gintnere.

“Mums svarīgi saviem tuviem cilvēkiem pateikt: es mīlu tevi. Un tu ar šo grāmatu esi to pateicis savai mammai,” pie autora vērsās Ēriks Vilsons. Tulkotāja Uļa Gintnere klātesošajiem pastāstīja par tikšanos un sarunām ar priestera mammu. Viņa bijusi interesanta sarunu biedrene, mīlējusi humoru un stāstījusi anekdotes. Taču dzīve nebija viņu lutinājusi, un Uļa Gintnere īsumā atcerējās gan par mammas bērnības un jaunības laiku, gan pastāstīja epizodes no mazā Gata Mārtiņa bērnu dienām, tā ienesot siltas atmiņas pagrabiņa telpā.

“Tā ir sāpju sliekšņa grāmata,” raksturoja U. Gintnere. Autors dāvināja izdevumu saviem draugiem, ierakstot personīgus vēlējumus, saņēma apsveikumus un ziedus. Atvēršanas svētki iecerēti arī Sanktpēterburgā.