Liepājas muzeja nodaļā ”Liepāja okupāciju režīmos” atvērta mākslinieka un mākslas zinātnieks Jurģa Skulmes gleznu izstāde ”Sasalusī zeme” – Sibīrijas ainavas. Jurģis Skulme, kā to pauž Dr. hist. Austra Mieriņa, ir viens no nedaudzajiem mūsdienu latviešu reālistiskās ainavas meistariem, kurš strādā šajā žanrā ar lielu pārliecību, neielaižas nekādos kompromisos ar savu iekšējo pārliecību ne vien mākslā, bet arī dzīvē.

Mākslinieka mūžs, kurš teju pārkāps astoņdesmit gadu slieksnim, tiešām bijis gājums cauri nodzīvotajam laikam ar spēju nezaudēt un saglabāt to, ko dēvē, par taisnības meklēšanu. Šo taisnību atradis, viņš nebaidījās arī par to iestāties un aizstāvēt, līdz pat šķiet galējai robežai, 1977. gada rudenī tiekot tiesāts par padomju režīma kritiku un izciešot sodu divarpus gadu labošanas darbu nometnē.

Jā, tas ir viņš, slavenās Skulmju dzimtas loceklis, gleznotāja, mākslas kritiķa Uga Skulmes un medicīnas doktores, profesores Ksenijas Skulmes dēls, Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas pasniedzējs un Latviešu mākslas vēstures mācību laboratorijas izveidotājs, mākslas vēsturnieks un kritiķis. Dzīves pilnbriedu – savu 50 jubileju viņš sagaidīja nebrīvē. Bet vienīgā oficiālā darbavieta pēc atbrīvošanas vienam no latviešu radošās inteliģences spilgtākajām personībām bija Jauno naturālistu stacija Mežaparkā. Amats – kurinātājs. Kopš 1981. gada Jurģis Skulme ir brīvmākslinieks. Viņu reabilitēja 1994. gadā. Vēl 1991. gadā Latvijas enciklopēdiju redakcijas izdotajā ”Enciklopēdiskajā vārdnīcā” viņa vārds citu Skulmju uzskaitījumā nav pieminēts.

Parasti, domājot par ainavu glezniecību, tā asociējas ar dabas radīta skaistumu un tā daudzveidīgo izpausmju atveidu mākslā. Skatot Jurģa Skulmes Sibīrijas cikla gleznas, tverams, ka daba tajā guvusi vēl arī citu skanējumu. Tā ir vide, kura pakļāva un iznīcināja cilvēkus, kurš tajā bija nonākuši padomju režīma laikā.

Mūžīgais sasalums. Sasalusi zeme, sasaluši neskaitāmu tūkstošu cilvēku mūži. Jurģis Skulme savās atmiņās raksta: ” 1970. gadā PSRS Mākslinieku savienība izsludināja piedāvājumu māksliniekiem doties, kā toreiz teica, radošajā komandējumā. Pa Jeņiseju no Krasnojarskas līdz Dudinkai un tālāk uz Noriļsku iekšzemē. Piemērotos apstākļos gūt iespaidus par dabu un apstākļiem aiz polārā loka. Gleznot, lai pēc ceļojuma izstādē Krasnojarskā atskaitītos par paveikto. Tolaik Ziemeļu apvidus skaitījās zona ar ierobežotu iekļūšanu. /../ Līdz Krasnojarskai ar lidmašīnu. Tur sapulcinātos pārdesmit māksliniekus no savienības malu malām sasēdināja kuģītī ar lepnu nosaukumu ”Marija Uļjanova” un tālākais ceļš noritēja pa ūdeņiem bagāto upi Jeņiseju. Māksliniekiem ierādīja kajītes, bet koridori, priekštelpas apakšklājā no vienas vietas aizņēma uz grīdas apmetušies pasažieri ar saiņu saiņiem. Teica, ka kuģošanas laiks tuvojoties beigām./../

Vairums uz ziemeļiem atceļojušo mākslinieku izmantoja izdevību salīdzinoši ērtos apstākļos gleznot neikdienišķus sižetus. Vai kādu domas kavējās apkaimes drūmajā vēsturē, nezinu. Bijušais atgādināja daudzviet. Par pagātni nerunāja. Iespējams, ka piesardzības dēļ”.

Mākslinieks atceras, ka šī piesardzība spēja novest līdz tiem gadiem ļoti raksturīgai situācijai. Kad Jurģis Skulme ar savu laikmeta zīmju pētnieka skatu centās izstaigāt ceļā uzietās kapsētas, kāds uzbeku mākslinieks par to ziņoja grupas vadītājam. Jo tak jau ir kaut kas aizdomīgs. Par šādu rīcību daži krievu mākslinieki bija gatavi ar stukaču izrēķināties. No tā viņus atturējis pats Skulme.

Smags ir patiesības meklēšanas ceļš, taču, kad tā ir atrasta, top gleznas, kurās Sibīrijas skaudrais skaistums nav jūsmas, patosa vai idilliskas apceres rezultāts, bet laikmeta dokuments. Pausts krāsu valodā, gleznotāja sirdsapziņas un pilsoniskās atbildības radīts.

Noriļska, Dudinka, Ustjporta, Jeņisejas plašumi. Aizaugušas un pamestas kapsētas, kur koptāko kapu krustos lasāmi latviešu vārdi.

Vara bagātināšanas rūpnīca, kur strādnieki saņemot labas algas, lai izturīgākie pēc gadiem astoņiem dotos… Nē, ne jau pensijā. Uz kurieni? Uz kapiem.

Dzelzceļš, uz kura zem katra gulšņa guļ pa divi cilvēki. Dzelzceļš, kura gala stacija ir nekuriene.

Izstādē līdzās eksponētajām gleznām lasāms arī Jurģa Skulmes atmiņu stāsts par Sibīrijā redzēto un piedzīvoto.

Uļa Gintnere,
Liepājas muzeja kultūrvēstures nodaļas vadītāja

Jāņa Gintnera foto 

Jurģis Skulme. Jeņiseja pie Dudinkas. 1971. gads