Ceplis strādā saulgriežos

“Māls ir tik fantastisks. Tajā ir dzīvības enerģija, un, ar to darbojoties, dvēsele gavilē,” saka keramiķe.

Sarunā atklājas, ka Madarai ir īpašas attiecības ar Cepļa kungu, tā viņa to dēvē. Vērā tiek ņemtas tā vajadzības, vēlmes. Ceplis gaidot visus saulgriežus, jo tās esot viņa darbdienas. “Svarīgākais procesā ir patiesie nodomi, ko darbā ieliec. Un tas pastiprinās saulgriežu laikā, jo tad visuma portāls ir vaļā. Rokās sadodas dabas stihijas: Dieviņš, Zemes māmiņa, uguns, ūdens.

Saulgriežos pusnaktī eju ārā un norunāju tautas vai spēka dziesmu, rodas enerģijas gūzma. Izņemot no cepļa traukus, jūtu, ka tie ir dzīvības spēka trauki.

Es kā neticīgais Toms visam esmu izgājusi cauri un zinu, par ko runāju. Bet dzīve ievieš korekcijas, un šajos saulgriežos ceplis nekursies, jo viena ar divām rociņām to nespēju piedarināt, bet uz Meteņiem gan – tad guns ceplī kursies atkal.”

Vakar, strādājot pirtī, kāds apmeklētājs Madarai jautājis: “Vai tev brīvdienu nav?” Keramiķe atbildējusi, ka neesot gan, un secinājusi, ka cilvēkam jārada sev tāds hobijs, kas ir arī darbs. “Es baudu radīšanas procesu. Nekad nenogurstu. Tās man ir svētku dienas. Kad eju uz darbnīcu, uzpucējos. Varbūt kāds nodomā – kāpēc? Bet man tas ir svarīgi! Manā darbnīcā sienas, galdi, viss ir balts. Lai es varu tajā ieiet skaistā kleitā un tikpat tīra no tās arī iznākt.”

Dažreiz gadoties arī pa kādam kuriozam. “Atbrauc jaunlaulātie. Līgavai kupla, skaista kleita. Nekas cits neatliek, un līgava jāietin, lai kāds māla pikucis neuzkrīt uz kleitas.”

Svinēt dzīvi!

Madara atzīstas, ka ir no cilvēkiem, kuri tic brīnumiem. “Kā mazs bērns varu priecāties par uzsnigušu sniegu.”

Bērnībā keramiķei bijusi sajūta, ka ar visiem cilvēkiem var sveicināties, teikt labos vārdus. “Varēju pieiet klāt un pateikt: “Cik tev foršs džemperis!” Bieži dabūju pa mizu, jo ar svešiniekiem nedrīkst runāt. Atminos gadījumu, kad biju padsmitgadniece: uzpucējos, kājās uzvilku baltas zeķes līdz ceļiem, sānos tām bija pušķi. Skrēju pa trepēm, bet mani pārķēra kaimiņiene – kur tā skrienu?

Attraucu, ka svinu savu pusdzimšanas dienu. Viņa šo atgadījumu izstāstīja manai māmiņai, kura mani par mānīšanos norāja. Man vienmēr bija kāds arguments tam, kāpēc esmu to teikusi vai darījusi. Gribēju svinēt dzīvi.”

Tagad atļauju – svinēt dzīvi – keramiķe sev iedevusi laikā, kad pirms teju desmit gadiem iestājusies pirts skolā. “Esmu laimīga. Mūsu dzīves vienīgais uzdevums šajā pasaulē ir dāvāt beznosacījuma mīlestību.”

Rāmi un bez steigas

Keramiķe nestrādā ar podnieka virpu, viņas darbi top rokām, lipinot māla strēmeli pie strēmeles. Tad ar koka karoti veidota forma, bet ar sudraba karoti māls tiek nogludināts, tam aizverot poras.

Vērojot meistares darbus, šķiet neticami, ka glazūrai līdzīgais spīdums tiek iegūts, trauku veidojot ar sudraba karoti. Madara uzsver, darbs nav padarāms ātri, tas ir ilgstošs, turklāt veicams rāmi un bez steigas.

Dūmošanas tehniku meistare izvēlējusies tāpēc, lai izvairītos no ķimikālijām glazūrās. Savulaik Latvijas Mākslas akadēmijā bijusi arī ķīmijas stunda, kurā stāstīts par to, kas ir glazūras sastāvā. “Vai tiešām bez glazūras nevar? – bija mans pirmais jautājums. Tā strādājot aborigēni. Nu labi, strādāšu kā aborigēns.”

Piedzimstot meitai, Madara viņai devusi spēlēties ar mālu un sudraba priekšmetiem. “Vienā brīdī ievēroju, cik tie fantastiski saiet kopā! Abi ir dabas materiāli, viens otru papildina. Mālā ir tik daudz dzelzs, sudrabs arī ir dzelzs, un no tā tiek ieēdināti daudzi sudraba joni. Mūsu senči bija gudri, vairumam latviešu, piemēram, krustabās ir dāvāta sudraba karotīte. Kāpēc? Cilvēks 70–80% sastāv no ūdens. Iemetot ūdenī mazu dubļu picku, tas sabojāsies. Lai uzturētu veselību, tika dāvātas šīs karotītes. Tik vienkārši. Vēl viena dzīves patiesība: viss vienkāršais ir viss ģeniālais.”

Vai, strādājot rokām, darbus var izveidot identiskus? “Roka ir piešauta, tikpat labi var uztaisīt trīs vai 150 bļodas, bet katra atšķirsies. Virpu neizmantoju. Es negribu troksni. To visu esmu piedzīvojusi un atstrādājusi.”

Zvans opim

Kad pirms vairākiem gadiem keramiķe izteikusi vēlmi meža vidū izveidot cepli, daudzi nav ticējuši, ka iecere īstenosies.

“Mana māsa strādā Liepājas psihiatriskajā slimnīcā, viņa par ieceri toreiz puspajokam sacīja, ka vecumdienās istabiņa pie viņiem būšot nodrošināta, ko es viena tajā mežā darīšot? Bet man bija apņemšanās!

Būdama keramiķe, vai saviem mīļajiem nevaru traukus uztaisīt? Zvanīju opim Linardam Liņķim uz Liepāju, viņam toreiz bija 84 gadi. Viņš bija ar mieru. Saules ceplis tapa divos mēnešos. Opis ir vecā kaluma vīrs, prot izdomāt un darināt daudz lietu. Omei stelles pa visu istabu bija ierīkojis. Abi agrāk veidoja arī lielus puzurus. Brīžiem aizdomājos, ka nebūtu mums šodien ne gludekļa, ne veļasmašīnas, ja kādam vīrietim šīs lietas nebūtu liktas darīt. Ar opi bija tieši tāpat. Griezt katru salmiņu ar rokām! Lielajam puzuram vajag tūkstošiem gabaliņu. Viņš izštukāja un uztaisīja mašīnīti, ar kuru ātri salmus varēja gabaliņos dabūt. Opis parāvās uz avantūrām, redzēja, kur ir jēga ieguldīt savu enerģiju.”

Pilnveidoties ik mirkli

Madara ar ģimeni uz Padures pagastu pārcēlusies no Tukuma puses. “Te esmu dzīvojusi jau bērnībā, apmeklēju vietējo bērnudārzu, kur mamma strādāja par audzinātāju. Viss dzīvē notiek pa spirāli, esmu šeit atgriezusies, bet jau citā kvalitātē.”

Vēlāk dzīvojusi Liepājā, Rīgā. Meistare ieguvusi trīs augstākās izglītības: pedagoģisko, datordizaineres un keramiķes. Kad piedzimusi meita, nolēmusi pārcelties uz dzīvi laukos, jo esot ļoti svarīgi būt kopā ar Annu ik dienu. Meita mācās Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolas 7. klasē.

“Visu laiku augu un pilnveidojos. Rit devītais gads, kopš apgūstu pirtnieces zinības, kas patiesībā ikdienā noderētu ikvienam. Bez māla trauku veidošanas meistarklasēm mācu veidot arī puzurus. Vēl esmu iegrimusi māla rotu gatavošanas burvībā. Bet vasarā pļavā vācu augus, kurus samaļu pulverī, tā uzturot sevi pie labas veselības. Esmu mājas cilvēks, man patīk gatavot ēst, pagrabs pilns ar kārumiem garajai ziemai.”