Pastāv pie krāsns un padomā

Nosaukumi latviešu, krievu, ukraiņu, kurdu, angļu, franču, vācu, zviedru, somu, japāņu, arābu, ķīniešu… un daudzās citās valodās. “Tur ir ļoti daudz valodu, jo mēs sadarbojamies ar 58 valstīm. Tomēr ceru, ka visvairāk grāmatu ir latviešu valodā,” saka rakstnieku mājas vadītāja.

Starp grāmatām latviešu valodā redzamas Ulda Bērziņa tulkotās “Eddas dziesmas”, Noras Ikstenas triloģija “Trīs”, Gundegas Repšes “Retināts gaiss”, Janas Egles stāstu krājums “Gaismā”, Jāņa Joņeva romāns “Jelgava 94”, Guntas Šnipkes dzejoļu krājums “Ceļi” un citas.

Iespējams, daudzi pat nenojauš, ka Ventspils Rakstnieku un tulkotāju māja savā ziņā bijusi līdzdalībniece šo un daudzu citu darbu tapšanā. Līdz pandēmijas sākumam latviešu rakstniekiem un tulkotājiem pastāvīgi bija pieejamas vismaz divas trīs vietas šajā rezidencē. Kad ceļojumi pandēmijas dēļ bija ierobežoti, šeit uzturējās daudz vairāk vietējo rakstnieku un tulkotāju. Māja vienlaikus spēj uzņemt 7–9 autorus.

Rakstnieku māja atrodas Ventspils vecpilsētas sirdī – senajā rātsnamā iepretim luterāņu baznīcai. Lai arī šī vieta nav nomaļa, ļoti daudzi rakstnieki slavējuši mājas īpašo mieru un radošo garu.

“Atrašanās vieta ir vienkārši ģeniāla. Bibliotēka, baznīca, tirgus, kafejnīca – viss tepat līdzās. Tajā pašā laikā, ja sēdi rakstnieku mājas dārzā, tu neticamā kārtā jūties kā prom no visa. Kaut ko labāku būtu grūti izdomāt!” atzīst A. Konste.

Šoreiz, atzīmējot jubileju, netika organizēts liels pasākums, kā tas bija desmitgadē, un tas ir pašsaprotami šajā kovida laikā. Rakstnieku mājas 15. jubilejas svinību galvenais notikums ir grāmatas “Ventspils rātsnama krāsns” izdošana. “Tas ir mūsu ieguldījums mājas un Ventspils vēsturē. Mūsu dāvana. Jubilejas ir skaistas, ja arī tev pašam ir, ko dāvināt,” saka A. Konste.

Ventspils rātsnama senā podiņu krāsns, kas atrodas lielajā zālē, vienmēr tikusi apbrīnota un raisījusi interesi. Tā ir viena no nedaudzajām 18. gadsimta krāsnīm Latvijā, kas arī šobaltdien atrodas vietā, kur tā savulaik uzbūvēta. Tagad tās stāstu grāmatiņā gaismā cēlis Imants Lancmanis, bet par izdevuma māksliniecisko noformējumu gādājusi Katrīna Vasiļevska. Grāmata nenonāks pārdošanā, taču to ir iespējams lasīt bibliotēkās vai arī iegūt savā īpašumā, sazinoties ar rakstnieku māju.

Reizi divos gados Rakstnieku un tulkotāju māja sadarbībā ar Ventspils domi piešķir balvu “Sudraba tintnīca”. Interesanti, ka pati balva ir kā gabaliņš no senās krāsns. Proti, ar keramiķa Jāņa Kupča gādību tiek izgatavotas “tintnīcas”, kurās savu atspulgu rod krāsns podiņu gleznojumi. “Parasti pirms balvu veidošanas Jānis Kupčs grib zināt, kuri būs balvas saņēmēji. Tad viņš atnāk, pastāv pie krāsns un padomā. Piemeklē cilvēkam sižetu. Reizēm tā ir jūras tēma, reizēm cita. Tā ir viņa radošā pieeja, kā viņš izmanto to, kas ir uz krāsns podiņiem,” stāsta A. Konste.

Sākumā pieskatīja

Daudzi rakstnieki uz Ventspili grib braukt atkārtoti, jo uzskata, ka nekur citur rezidencēs nav tik labi. Arī mājas darbinieces, kuras šeit strādā no pirmās dienas, pauž, ka labāku darbavietu nevar iedomāties. Par to, kā viss tik labi ir izdevies, Andra saka: “Domāju, ka kāds augstāks spēks te pāri roku ir turējis.”

Ideja par rakstnieku rezidences nepieciešamību Latvijā jau ilgu laiku bija rakstošo prātos, bet realizēja šo ideju Nora Ikstena. Viņa ļoti labi pazina Visbijas rakstnieku mājas vadītāju, kas sniegusi nepieciešamās konsultācijas. N. Ikstenas ideju atbalstīja tā laika kultūras ministre Helēna Demakova, un tā, soli pa solim, mājas ideja materializējās senajā Ventspils rātsnamā, kas tobrīd tikpat labi varēja pārtapt par viesu namu vai krogu.

“Izvēloties rakstnieku mājai vietu, domāja par to, lai tā būtu pietiekami maza un mierīga pilsēta, taču ar labu infrastruktūru. Aizvest rakstniekus uz mežiem un pļavām – tas īsti “nestrādā”. Kā esam to vēlāk sapratušas, rakstnieki gluži meža vidū arī negrib dzīvot,” stāsta rakstnieku mājas vadītāja.

Gan viņa, gan starptautisko projektu koordinatore Ieva Balode līdz ar šīs mājas tapšanu no rīdziniecēm kļuva par ventspilniecēm, pārējais komandas pamatsastāvs, grāmatvede Iveta Līberga un saimniecības vadītāja Zeltīte Freiberga, jau dzīvoja Ventspilī.

“Pieļauju, ka mums tā neļāva ieperināties pilnīgi bez pieskatīšanas. Pāris reižu ienāca arī pats domes vadītājs Aivars Lembergs. Tā negaidot, apskatīties, kā mums iet. Man šķita, ka viņš bija tīri apmierināts, jo viņam patika tas, ka nesēdēju pie galda un nerakstīju dokumentus, bet tajā brīdī vārīju kartupeļus rakstniekiem. Droši vien viņš uzskatīja, ka saimniecēm tieši tā ir jādara – jārūpējas par saimi,” pirmos gadus mājā atceras A. Konste.

Rupjmaizes kārtojums svētkos

Īpaša vieta šeit ir virtuve, kur kopīgi gatavo ēdienus, raisās sarunas, notiek tikšanās. Ja mājā uzturas ārzemnieki, viņiem ir iespēja iepazīt latviešu ēdienus. Viena no tradīcijām ir 18. novembra svētkos gatavot rupjmaizes kārtojumu.

“Tajā ir maizes spēks, ņemts no zemes, putukrējuma mākoņu gaisīgums un radošums, dzērveņu izturība un spīvums. Tā, manuprāt, ir īsta latvieša daba,” desertu tēlaini raksturo A. Konste.

Taču ne visi rakstnieki vēlas satikt citus un komunicēt. Daļa no viņiem ir laimīgi, ka var noslēgties savā istabiņā un netiek traucēti. “Ir rakstnieki, kurus tu gandrīz nemaz neredzi. Un viņi no mums aizbrauc pilnīgi laimīgi, jo tieši to ir gribējuši – lai liek mieru, lai neuzbāžas.”

Rakstnieki savas rezidences laikā, protams, apceļo arī citas vietas Kurzemē, no pilsētām visbiežāk viņu ceļš vedot uz Liepāju un Kuldīgu, iecienīti esot arī izbraukumi uz jūras piekrasti gan lībiešu krastā, gan Jūrkalnes, Pāvilostas pusē. “Viņiem patīk viss, ko viņi te redz. Te ir zināma dabas neskartība un tajā pašā laikā laba infrastruktūra. Viena daļa grib braukt arī sēņot un ogot. Daba viņiem ļoti patīk, jo Eiropā daudz kas ir zudis. Sajūsmina arī mūsu kartupeļu pārdevēji, ogas un tomāti, tantes ar redīsiem tirgū. Un zivis, protams. Tas viss viņiem šausmīgi patīk.”

Jāpiebilst, ka rakstnieku māja gādā arī par latviešu literatūras popularizēšanu pasaulē. Piemēram, darbinieki koordinēja gan Latvijas dalību Gēteborgas grāmatu svētkos (2008), gan Starptautiskajā Londonas grāmatu tirgū (2018), kurā mūsu valsts pārsteidza pasauli ar kampaņu #iamintrovert (“Es esmu introverts”). Patlaban norit sarunas par Latvijas iespējamo piedalīšanos Frankfurtes grāmatu tirgū 2025. gadā.

UZZIŅAI

• Rakstnieku mājas dzimšanas diena ir 2006. gada 30. jūnijā.
• Viena gada laikā māja uzņem apmēram 100 rakstnieku, tulkotāju. Tātad 15 gados te pabijuši apmēram 1500 rakstošie.
• Reizi divos gados iznāk rakstnieku mājas gadagrāmata. Līdz šim izdotas septiņas.
• Reizi divos gados sadarbībā ar Ventspils domi pasniedz balvu “Sudraba tintnīca”. Tā tiek šeit sarakstīto labāko darbu autoriem.
• 15 gadu laikā kā pastāvīgi iemītnieki bijuši trīs kaķi – Anna, Rudis un Vatsons. Pēdējais mīt arī patlaban. Virkne citu kaķu, piemēram, Tuņķis, Baisulis un Snaiperis, viesojušies īsākus brīžus.