Pirms dažiem gadiem MĀRTIŅA VIDZENIEKA senču saimniecībā dakstiņu jumta un sniega segas smagumu vairs neizturēja senā klētiņa – tā sabruka. Bet pavisam drīz, palīdzot kādam citam cilvēkam uzrakstīt projektu Eiropas naudas piesaistīšanai, Mārtiņš nejauši uzzināja, ka LEADER programmā ir arī tāda vēstures mantojuma saglabāšanas sadaļa, kuru varētu izmantot klēts atjaunošanai. Un viņš tā arī izdarīja. 2010. gadā ēka sagāzās, bet 2011. gadā uz vecajiem pamatakmeņiem jau stāvēja jaunā klēts.

Tagad apmēram reizi mēnesī Pūrānu pagalmā iebrauc kāds apkārtnes apceļotājs, lai atjaunoto klētiņu aplūkotu – tā ir viens no tūrisma apskates objektiem Grobiņas pagastā.

Klētiņu no jauna uzcēla amatnieks, meistars Dainis Gabaliņš kopā ar Aldi Balceru. “Meistars, klētiņu nojaucot, stāstīja, ka tai ir vismaz 200 gadu, bet tā precīzi laiku var zināt, kad nonāk līdz apakšējam vainagam. Vecie meistari tur, kur pirmie baļķi saliekas kopā, likuši iekšā monētu. Un tur tad ir precīzs gads. Izārdījām – un nebija. Stūros bija iegriezti krustiņi. Meistars teica – divi varianti: vai nu bija nenormāli skopi, vai bija nabagi un nevarēja atļauties ielikt monētu. Bet pēc tās konstrukcijas viņš sprieda, ka 200, varbūt pat vairāk gadu,” stāsta Mārtiņš.

Uz vēstures pieminekļa statusu saimnieki nepretendē, tāpēc atļāvušies arī dažas lietas izmainīt. Tomēr, cik varēja, tik saglabāja vecos materiālus, kur nevarēja, tur vajadzēja izmantot jaunus baļķus. Priekšplānā – vairāk veco, aizmugurē lika jaunus materiālus.

Par pāris metriem klētiņas vieta pārcelta – nostāk no ceļa un tālāk no vecās kļavas, lai ap ēciņu vienmēr varētu staigāt vēji un vienā pusē nekrātos mitrums. Zem pamatakmeņiem iebetonēta pēda, lai akmeņi vairs neiegrimtu. Tagad vējojas arī klēts apakša, un, stāvot klētī, var just caurvēju. “Viss vēdinās, un šāda konstrukcija ir gandrīz mūžīga. Koks ir sausumā, nekas tam nevar notikt,” saka saimnieks. Tagad klētī vairs nav apcirkņu starp katru siju kā vecos laikos, jo jaunajiem saimniekiem vairs nav nepieciešamības šeit glabāt labību. Savukārt klēts griesti ir uzlikti tikai pusei ēkas – lai varētu saskatīt jumta konstrukciju. Tas viss veidots no jauna, vecās spāres bijušas pilnīgi prauli, nācies taisīt no jauna. Dažos gados jumta lubiņas, kuras gatavotas tepat Grobiņā, izliekušās, ieguvušas pelēku toni, kas piestāv vārdam – vecs. Bet visvairāk senatnīguma noskaņu dod vecās, platās, zemās durvis, pa kurām ejot galva zemu jāpieliec.

Saimnieki ēciņu izmanto, lai tajā pasēdētu lietus laikā, reizēm – ar draugiem. Vilšus nevilšus, ne mērķtiecīgi, vienā stūrī krājas veclietas. No bēniņiem nonests ratiņš stāv blakus Kaizera šujmašīnai, uz plaukta vecas ēveles, sulas spiede un gaļas maļamā mašīna. Citā stūrī žāvējas zāļu tēju saišķi.

Mārtiņa motivācija, klētiņu atjaunojot: “Man jau tādas vecas lietas patīk.” Starp citu, viņš arī pats pēc profesijas ir koktēlnieks – Mākslas vidusskolas koktēlniecības nodaļas absolvents.

Pusdienas Ulmanim    Par Pūrānu mājām Mārtiņam ir šāds stāsts: “Es pieļāvu kļūdu, kad Grobiņā bija ieradies Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Grobiņas skolai viņš atklāja piebūvi un iestādīja ozoliņu. Bet uz veco skolu, kad to uzbūvēja, bija atbraucis prezidents Kārlis Ulmanis – viņš arī atklāja skolu un iestādīja ozoliņu, kas tagad jau ir liels, bet pēc tam Ulmanis brauca uz Pūrāniem pusdienās. Es domāju, ka palaidu garām iespēju uzaicināt prezidentu pusdienās. Es pēc tam domāju, pazīstot, kāds Vējonis ir, ka varbūt viņš būtu teicis – mums tur ir jāaizbrauc kaut vai kafiju padzert. Bet toreiz, man ome stāstīja, Ulmanim Pūrānos uz galda bijušas vārītas olas, un viņam esot vanckars trāpījies.”

Tagad Pūrānos vistu nav, zem klēts tās dējumu neglabā. Bet medīgā kaķene gan lien.

No senākajiem laikiem klētiņa Pūrānos ir vienīgā ēka. Pēc kara saimniecībā izcēlies ugunsgrēks, tad nodegusi kūts, lielajai mājai arī jumts. Kad Mārtiņš pļauj zāli, trāpa pa vecā zirgu staļļa pamatiem. Palielā dzīvojamā māja, kur mitinās Vidzenieku ģimene, celta pirmās Latvijas Republikas laikā, un tad būvēta kā kalpu māja. Saimniekiem bijuši sagādāti materiāli arī pašu mājas būvniecībai. Sākās karš, materiāli gāja zudumā, saimnieki savu māju neuzcēla. 

Mārtiņš prāto par Pūrānu vārda izcelsmi. Tepat netālu ir arī Pūrānu senkapu vieta, kur gan nekā aplūkojama, izņemot pašu vietas zīmi, neesot. Vai vārdam ir latgaliska izcelsme vai kāda cita? “Kad gūglē ierakstu “Pūrāni”, man parādās indiešu džins.”