Daudziem Liepājas teātra mūzikla “Pūt, vējiņi!” skatītājiem nepamanītas nepalika skaistās rotas, ar kurām bija greznojušies aktieri. Kā izrādās, tos nav darinājis kāds labi zināms rotkalis, bet teātra šoferis ekspeditors Aivars Vamzis.

Aivars talantu radīt dažādas skaistas lietas ir pārmantojis no senčiem. Viņa tēvs bijis galdnieks, pratis labi zīmēt un, to visu apvienojot, izgatavojis gan skaistus, gan praktiskus darbus. Bērnībā tolaik mazais Priekules puika uz bērnudārzu sūtīts netika. Līdz ar to viņam bijis daudz brīva laika, ko zēns lielākoties pavadījis mājai blakus esošajā kolhoza darbnīcā, kur arī sācis iemēģināt roku dažādu lietu izgatavošanā. Tur sapratis, ka šī nodarbe viņam tīk un padodas. Tomēr paaudzies viņš nav izvēlējies studēt ar mākslu saistītās augstās skolās. “Man nav svarīgi sasniegt kādas virsotnes, kaut kādus līmeņus, bet izpaust to noti, kas ir manī,” pamato Aivars. Šo to viņš ir noskatījis, apguvis pie rotkaļa Andra Grebja, bet lielākoties visu iemācījies pašmācības ceļā.

Liepājas teātra vadība zina par Aivara talantu un dod viņam iespēju izpaust sevi, tas ir, izgatavot rotas un dažādus rekvizītus izrādēm. Viens no pēdējiem viņa veikumiem ir lielais un skaistais kroņlukturis izrādei “Sods un noziegums”, ko, ņemot vērā scenogrāfa Vara Siliņa skici, Aivars izgatavojis nedēļas laikā. Savukārt divreiz vairāk laika bijis nepieciešams, lai radītu daudzās sieviešu un vīriešu jostas, rokassprādzes, matu sprādzes un saktas mūzikla “Pūt, vējiņi!” aktieriem.

Ģirta Gertsona

Aivars ir saņēmis daudzus komplimentus par rotām, ar ko dižojas mūzikla “Pūt, vējiņi!” personāži.

Plašāk lasiet laikrakstā “Kurzemes Vārds” 26. maija numurā.

#kvards-20120526-11#