“Un kad tad jums būs bērni?” Šo jautājumu pārim mēdz uzdot ziņkārīgi svešinieki, dažreiz arī paši tuvākie, tomēr ne vienmēr viņi ir gatavi dzirdēt godīgas atbildes.

Ludmilas Roziņas lugu iestudējis Valters Sīlis, pirmizrāde mazajā zālē gaidāma šovakar.

Saņēmis no L. Roziņas šo stāstu, režisors lasot saticies ar cerībām, vilšanos, bailēm, kādas ir daudziem cilvēkiem, bet dažiem tās ir jāizdzīvo.

“Izrādes varone, kura saskaras vispirms ar neauglību, pēc tam nonāk nopietnu izvēļu priekšā, kļūst ļoti vientuļa. Tai pašā laikā šie cilvēki nav tādi vienīgie, problēma skar tik daudzus, bet dažreiz izliekamies, ka neskar nevienu un uz sabiedrību neattiecas.

Sāpes un jautājumi paliek ļoti privāti, par tiem runāt publiski nav viegli. Tāpēc nedaudz mazināt vientulību ir mūsu kopīgs mērķis,”

atzīst V. Sīlis.

Autore varoņiem nav devusi vārdus. K. Stūres tēls ir Es, viņa atklāj ļoti personisku stāstu par sievieti pēc 30, kura ir kopā ar vīru desmit gadus un, par spīti bailēm un nedrošībai, ir pieņēmusi lēmumu turpināties.

“Būt kopā un kopā iet šo ceļu ir liels apsolījums. Kad nesanāk, tā ir traģēdija. Kad rodas šķēršļi, šķiet, ka tā taču nevar notikt. Tomēr notiek, un tā iet daudziem cilvēkiem, dzīves dramaturģija ir sāpīga un skaudra, tāpēc ir svarīgi par to runāt,” uzsver aktrise.

“Grūtākais ir tas, ka nespēj neko, vari būt tikai klātesošs,” par Vīra lomu stāsta Valts Skuja.

“Visu laiku gribi palīdzēt, bet apjēdz, ka neko nevari darīt, vari tikai būt blakus, lai kādas sajūtas un emocijas ietu tev cauri.”

Vīrs ļoti daudz vaino sevi, viņš nekad neuzkraus nastu otram cilvēkam, bet ņems uz sevi tik, cik var paņemt.

Vīrieša stāsts izrādē ir par bezspēcību, saka aktieris, par to, ka notiekošajā nevar neko ietekmēt.

Kāpēc izrādes nosaukumā minēts Dievs? No sava tēla perspektīvas K. Stūre saskata, ka Dievs ir draugs, kurš vienmēr bijis blakus.

“Tad, kad dzīvē ir šādi notikumi, es jautāju Dievam – tu vairs ar mani nedraudzējies, kur tu esi palicis? Vai es kaut ko izdarīju nepareizi? Kur Dievs ir tanī brīdī, kad ir smagums un neizmērojamas ciešanas? Tas ir liels ticības jautājums – noticēt, ka viņš nav pagriezis muguru,” viņa saka.

V. Sīlis norāda, ka katram ir savas attiecības ar Dievu, vai lai kā mēs to sauktu. “Lugā tās ir attiecības ar savām vērtībām, vēlmēm, sapņiem un ar realitāti. Dievs ļoti bieži ir atskaites punkts mūsu dzīvē, tāds ir mans uzskats. Lugas varoņi nonāk nopietnu izvēļu priekšā, kurās labas pamācības nestrādā.

Ir jāatrod savs atskaites punkts, un tas nav viegli. Dievs, visticamāk, blakus ir,”

pauž režisors.

Viņaprāt, mākslinieku rokās ir parādīt dzīvi daudzšķautņainu, taču neuzspiest viedokli, bet uzdot jautājumus un iejusties citu ādā.

“Mūsu būšana uz šīs zemes nav pašsaprotama, tā ir brīnums, bet tas ikdienā aizmirstas. Ceru, ka beigās skatītāji izies ar smagu, bet ar gaišu noti, ka ir vērts būt pasaulē un dzīvot,” atzīmē K. Stūre.

Izrādē vairākas lomas atveido Everita Pjata-Gertnere. Māksliniece – Ieva Kauliņa, gaismu mākslinieks – Viesturs Andersons.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.