Svētdiena, 19. septembris Verners, Muntis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Svaigs gaiss, humors un skatītāju mīlestība

Svaigs gaiss, humors un skatītāju mīlestība
05.09.2006 18:55

0

Liepājas Teātrim – 100 
Augusts un septembris gadiem ilgi Liepājas teātra aktieriem bija brīvdabas izrāžu laiks. Sākumā kravas mašīnās, katrs ar savu saliekamo gultiņu, vēlāk jau daudzmaz komfortablos autobusiņos cilvēki nedēļām braukāja apkārt, lai vakaros – lūst vai plīst! – sāktos izrāde. Braucam jau arī tagad, bet uz pāris dienām, kad nesanāk ne pēc mājām noilgoties, ne kārtīgus jokus paplēst. Prasi, kam gribi, visi atplaukst un drusku tā kā pat nokaunējušies saka: vai, tās brīvdabas

“Šitā izturēties pret māksliniekiem!”

“Oi, es tagad brīvdabas atceros ar dalītām jūtām,” saka Ināra Kalnarāja. “Tik daudz svaiga gaisa, lustīgas lugas un miljoni skatītāju, kas mūs atpazīst vēl tagad! Un tomēr… Nervozēšana, apnikums, nedēļām dzīvojot prom no mājas un savējiem. Salšana – braukājām tak līdz salnām, dejojām pusplikas. Tagad tas atsaucas ar osteohondrozi un ne tikai to vien.”

Tomēr svarīgākais bijis tas, ka šādos braucienos cilvēki iepazina cits citu ne tikai no mākslas vai, piedodiet, dzeršanas puses. Verai Šneiderei, vienpatei no dabas, bijis teiciens: kas tā par dzīvi – divpadsmit dienas tu guli, ēd un uz ķemertiņu ej ar svešu cilvēku. “Tas bija pārbaudījums gan ambīcijām, gan humora izjūtai,” nosmejas Ināra. “Mēs pārbaudījām, kāds kuram sāpju slieksnis, cik tālu ar kuru var jokot.”

Iznest cauri kolēģi bija goda lieta, kuru vajadzēja darīt pilnīgā un svētā nopietnībā. Šis ir stāsts no Zigurda Akmentiņa krājumiem. “Tas bija kādas mazpilsētas viesnīcā. Atbraucam, līst, braukts jau ilgi, garlaicīgi. Voldemārs Ferģis tomēr kaut kur dodas. Mēs pārējie – Edgars Pujēns, Haralds Strahovs un es – sitam laiku, kamēr Pujēns atrod mazu koka klucīti. Ar to pietiek! Klucītis tiek palikts zem Ferģa gultas kājas. Viņš atnāk, ar joni sēžas gultā – tā kustas! “Te bija ienācis viens un teica, ka viņam vajag gabaliņu koka, bišķi apzāģēja tavai gultai kāju,” no savas nodarbes neatraudamies, tā starp citu saka Pujēns. Ferģis pa durvīm laukā un sarīko administratorei īstu vētru – šitā izturēties pret mākslinieku! Vai tad par viņa muguru nemaz nevar padomāt un vai apkārt koka trūkst? Rauj administratori augšā, bet mēs, pa to laiku jau visu nokārtojuši, sēžam svētām sejām. Nu, to izbraukumu viņš ar mums vairs nerunāja.”

“Odin, Odin, dod mums brīvdienu!”

Lielākais pārdzīvojums allaž bijis par lietu: līs vai ne, notiks izrāde vai būs brīvs vakars. Tas nekas, ja lijis jau priekšpusdienā, tad cilvēki vienkārši nav nākuši. Bet, ja novilcies, kad visi jau sasēdušies… Tad gribi negribi jāspēlē.

“Līst, ka plīkšķ, Jēnis (tā teātrī no laika gala dēvēts Jānis Dreiblats) iziet priekšā un saka: mīļie, piedodiet, bet laiks tik slikts,” stāsta Dace Skane. “Nekas! – viņam sauc no publikas, mums plēve apakšā un plēve pa virsu! Bet kas mums – plisēti smalki svārciņi, ko pēc tam ne izžāvēt līdz nākamajai dienai, ne izmazgāt. Bet darbs paliek darbs.”

Lietus laikā spēlēšana bijusi tuvu cirkus numuram – slapjie dēļi slīd kā ledus. “Reizēm bija Dieva zīmes,” atminas Akmentiņkungs. “Amālija Jaunvalka ar Mārtiņu Blūmu “Zaļajā pļavā” slīdēdami tā viens otram iespēra pa potīti, ka gulēja abi, Rasmai Feldmanei, kas spēlēja Alīnu, vajadzēja raudāt, bet viņa jau šņukstēja no smiekliem. Es tik vien saņēmos, lai sava teksta “Neraudi, Alīna” vietā izspiestu “Alīna, nesmejies!””

Anda Albuže atceras, ka bijis izbraukums ar “Manu skaisto lēdiju”,  kad viņām ar Ilgu Martinsoni, pārmaiņus spēlējot Elīzu Dūlitlu, bijis pilnīgi skaidrs grafiks: kā jāspēlē Martinsonei, spīd saule, kā Andai – līst. Aktieris jau arī ir cilvēks, bet cilvēks ir slinks no dabas, tāpēc reizēm, busiņā braucot uz kārtējo spēlēšanas vietu, visi korī raidījuši lūgšanas: “Odin, Odin, dod mums brīvdienu!” Kāpēc lūgts tieši skandināvu pērkondievs, par to gan vēsture klusē.

Noslēpumaini čuksti tumsā aiz muguras

Un tā sadzīve! Kur tik nav gulēts un negulēts – kopmītnēs un skolās, kultūras namos un tāpat ārā. Citkārt, kad naktsmītne gadījusies pavisam švaka, kurināts ugunskurs un dziedāts, kamēr gaisma aust, lai tik nevajadzētu līst nemājīgās telpās.

Atsevišķi stāsti ir par… mazmājiņām. Uz ilgu laiku par klasiku kļuvis teiciens (lieku reizi jāatvainojas par nepieklājību, bet no dziesmas vārdi nav izmetami) “nebāz iekšā, ļauj pačurāt”. Raugi, pirmā lieta, kas iekārtojoties darīta – visiem bleķa krūzītes uz galda un plurķi iekšā, lai var dabūt karstu kafiju. Cik nav bijis, ka rezultātā kādai kopmītnei korķi izsprāguši. Reiz līdzīgā situācijā kādai aktrisei tad arī pasprucis šis sauciens, jo iepriekšējā vakarā pa mazmājiņas betona pēdām nācies mīdīties tumsā.

Bet Albužes piedzīvotais var droši pretendēt uz kādu spoku stāstu krājumu. “Dzīvojām mājā, kur līdz otrajam stāvam bija sausās atejas. Un kādā vētrainā naktī es aizeju nokārtot, kas kārtojams, pēkšņi uguns nodziest, un melnā tumsā man aiz muguras atskan tā kā čaboņa, tā kā čuksti. Es kā korķis izsprāgstu ārā, bet zināt tak gribas. Ņemam ar meitenēm baterijas un ejam lūkot. Kā tad! Poda caurulē visā divu stāvu augstumā čabēdams riņķo manis iemestais avīžpapīrs!”

Balagāns vai māksla? Abi!

Palaikam arī pašiem aktieriem uzmākušies melnie un nomācis jautājums: kas īsti ir šie izbraukumi – balagāns vai tomēr māksla? Ne reizi vien nācies mainīt gan mizanscēnas, gan lekt nespēlētās lomās, cerot uz priekšā teikšanu un nojautu. Negaidīti pārpratumi varējuši pilnīgi mainīt iecerēto noskaņu, pārvēršot, piemēram, nopietno “Salnu pavasarī” par izbēguša sivēna ķeršanas pasākumu.

Taču reizi par visām reizēm šo pretrunu atrisinājis aktieris Daumants Mīlgrāvis, apgalvo Ināra Kalnarāja. “Viņam bija skaidrs un strikts teiciens: publika nāk skatīties gan lugu, gan to, kā mēs pakrītam peļķē – par to visu ir maksāts!”

Edīte Tišheizere,
“Kurzemes Vārds” pielikums Kultūras Pulss

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz