Šogad rit dzejnieces, tulkotājas Mirdzas Ķempes simtgade. Mirdza Ķempe dzimusi 1907.gada 9.februārī Liepājā. Te arī viņa dzīvoja, gāja skolā. Pēc 1.vidusskolas beigšanas pārcēlās uz Rīgu, kur sāka studēt Latvijas Universitātē, bet studijas pārtrauca līdzekļu trūkuma dēļ. Vēlāk strādāja radiofonā par diktori. Savus pirmos dzejoļus M.Ķempe publicēja pilsētas laikrakstā “Kurzemes Vārds”, tālākā viņas radošā dzīve saistīta ar galvaspilsētu. M.Ķempe mirusi 1974.gada 12.aprīlī. Apbedīta Rīgā, Raiņa kapos. Bet dzimto Liepāju dzejniece neaizmirsa, un mūsu dzejnieku cienījamākā vecuma paaudzes pārstāvji aizvien atceras un piemin viņu kā savu iedvesmotāju, skolotāju un konsultanti.

Mirdza Ķempe turpina dzīvot savos darbos un cilvēku atmiņās. Skvērā K.Ūliha un Peldu ielas krustojumā ir tēlnieces Ligitas Ulmanes veidotais Mirdzas Ķempes piemineklis, kuru atklāja 1989.gada 9.septembrī.

Skvēriņā ap pieminekli dienā lielākoties uzturas dīki ļaudis, garām skrien bērni, kuri mēģina pakāpties uz pamatnes veidojumiem, bet tomēr nav pavisam aizmirsts, kāpēc un kam piemineklis celts. Ik pa laikam ap pieminekli tiek sarindotas krēslu rindas, un tad tur skan dzeja. Arī Dzejas dienas ievadot, M.Ķempes pieminekļa pakājē gulst ziedi, dzejnieki un dzejas mīļotāji kavējas atmiņās. Dzejnieces vārdā nosaukta iela Ezerkrasta mikrorajonā. Piemiņas plāksne ir arī pie mājas Tosmarē.

Bet pirms gadiem trīsdesmit bija vēl viena jauka tradīcija. Bernātu ielā pie 41.nama pulcējās pilsētas literāti un dzejas cienītāji, un notika Dzejas dienu lasījumi. Jo tieši šī iela glabā dzejnieces Mirdzas Ķempes bērnības dienu soļus. 

Nākamās  dzejnieces ģimene bija nabadzīga, un tai nācās vairākkārt mainīt dzīvesvietu. Tētis saslima ar tuberkulozi un nomira, kad Mirdzai bija septiņi gadi, ģimenē auga vēl brālis Emīls, vēlākais Spānijas pilsoņu kara dalībnieks, kas tur gāja bojā. Mamma pelnīja iztiku, strādājot pat vēlās nakts stundās, un visspilgtāk tas laiks tēlots dzejolī “Šķēres”, kas ir sava veida piemineklis dzejnieces bērnībai un mātei. Sākumā Ķempju ģimene dzīvojusi Jaunliepājā, vēlāk pārcēlusies uz Vecliepāju, vairākos Bernātu ielas necilos namiņos ir pagājusi dzejnieces bērnība.

1975.gada 15.februārī pie 41.mājas Bernātu ielā atklāja piemiņas plāksni. Šo notikumu laikrakstā “Komunists” 18.februārī aprakstījis dzejnieks Olafs Gūtmanis. Rakstā, kura virsraksts ir “…Tu esi atkal pie mums”, pastāstīts, ka “Bernātu ielas 28., 36., 41. mājās no 1911. līdz 1914. gadam dzīvojusi Tautas dzejniece Mirdza Ķempe. Sestdien šeit pie 41.mājas atklāja piemiņas plāksni, pilsētas Vēstures un mākslas muzeja direktore Dz.Zeļenko pastāstīja par Dzejnieces bērnību, viņas dzejoļus runāja 6. un 1. vidusskolas audzēkņi, aktieris H.Ulmanis, piemiņas veltījumus lasīja dzejnieki.” O.Gūtmanis informējis, ka ziedi tai dienā gūlās uz dzejnieces vecāsmātes un tēva kapiem Līvas kapsētā, ka atceres pēcpusdiena turpinājusies muzejā, uz to bija ieradušies arī viesi no Rīgas un Ventspils, kā arī dzejnieces skolasbiedri.

“Un šodien, kad ziema vēl solās
Mūs rakstītās seģenēs tīt,
Tu esi atkal pie mums Bernātu ielā,
Mēs nākuši esam Tevi šeit sagaidīt.” Tā rakstīja O.Gūtmanis.

Šodien necilais namiņš Bernātu ielā 41 stāv vientuļš un kluss. Plāksne pie tās sienas ir pazudusi. Kaimiņi vēl atceras to dienu, kad te pulcējās literāti, lai godinātu dzejnieces piemiņu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šo māju esot atguvusi īpašniece, taču viņa nav spējusi to uzturēt kārtībā. Arī kaimiņi apliecināja, ka namiņš ir sliktā stāvoklī, seno dakstiņu jumts tek, koka sienas izkurtējušas. Pēc tam, kad vecā saimniece māju pārdevusi, tai mainījušies vairāki īpašnieki. Bet, kā novērojuši klusās Bernātu ielas iedzīvotāji, jau kādu gadu te neviens neesot rādījies.

“Atslēgas vārds ir privātīpašums. Ja māja ir privātīpašums, tad risināt jautājumu par tās fasādes izskatu, arī par piemiņas plāksnes uzlikšanu vai noņemšanu var, tikai savstarpēji vienojoties ar mājas īpašnieku,” paskaidroja Kultūras pārvaldes vadītāja vietnieks Juris Jirgens.

“Jā, mēs varam apelēt tikai pie cilvēciskiem un ētiskiem apsvērumiem,” teica valsts pieminekļu aizsardzības inspektors Gunārs Silakaktiņš. Viņš pastāstīja, ka māja Bernātu ielā 41 celta pirms vairāk nekā 50 gadiem, tāpēc, lai to nojauktu vai būtiski pārbūvētu, ir nepieciešama Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija piekrišana. Tādu inspekcija nav līdz šim devusi. Taču nams nav ne kultūras, ne vēstures piemineklis, un tādā ziņā tam nav valsts aizstāvības. Ar īpašniekiem var runāt, apelējot pie tādām mūsu valsts vērtībām kā kultūra, literatūra, tās pārstāvji un viņu piemiņa. Šajā gadījumā tā ir atmiņa par dzejnieci Mirdzu Ķempi, kura ne tikai pati ir devusi savu ieguldījumu latviešu literatūrā, bet arī pratusi saskatīt jauno dzejnieku potenciālu, iedrošinājusi viņus strādāt un radīt savus darbus.

Liepājas literātos ir dzimusi doma atjaunot kādreiz tik pazīstamos dzejas lasījumus Bernātu ielā.

Daina Meistere,
“Kurzemes Vārds”

Namiņš, pie kura 1975.gada februārī pielika piemiņas plāksni dzejniecei Mirdzai Ķempei.

Pāris māju tālāk, pagalma pusē, necilā dzīvoklīti savulaik dzīvojusi Ķempju ģimene ar diviem maziem bērniem – nākamo dzejnieci un nākamo Spānijas brīvības cīnītāju.