Darbos ir jūra, kāpas, horizonts, diennakts ritms – rīts, vakars, diena, nakts. Daba ir mākslinieces iedvesmas avots. Pēc svinīgās atklāšanas viņa savās zināšanās dalījās īpašā meistarklasē interesentiem.

“Tekstilmozaīka ir spēle ar auduma blīvumu, struktūru, krāsu, spīdumu un tā apstrādi – batiku, apdruku, izšuvumu, apgleznošanu.

Tā ir liela draudzība ar audumu un diegiem,” –

tā par tekstilmākslas atzaru izteikusies I. Amoliņa.

Portālam liepajniekiem.lv viņa skaidro, ka pasaulē to pazīst kā kviltinga tehniku. Latvijā profesors Rūdolfs Heimrāts, kas arī bija Intas skolotājs un latviešu tekstilmākslas pamatlicējs, to nosaucis par tekstilmozaīku, jo darbs sastāv no auduma gabaliņiem.

”Pečvorks ir tad, ja sašuj auduma gabaliņus ar vīlēm uz iekšpusi. Bet, ja sastepē trīs audumus kopā, ir virskārta, polsterējums un odere, tad tie pārvēršas par kviltiem jeb tekstilmozaīkām,” ar niansēm iepazīstina I. Amoliņa.

Māksliniece tekstilmozaīkas sākusi taisīt pirms 40 gadiem, kad mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijā. Darbus pirkuši mākslas fondi, arī Kultūras ministrija.

Kad pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma radusies vēlme izstādīt savus darbus, tam izvēloties Rīgas Vāgnera namu, apprasoties par iespēju pie tiem tikt, vairāku iemeslu dēļ saņēmusi atteikumu.

”Bet man pietika, bija ap 30 darbu,” stāstot māksliniece pasmaida.

Gadu gaitā tekstilmozaīku iekrājies daudz, tapis arī kas jauns. Skaidrojot, kāpēc bijusi tik gara pauze, viņa precizē, ka ”nebija personālizstādes”, bet piedalījusies kopizstādēs.

”Man likās, ka nevienam to nevajag, ko es te piepūlos, taisu,” sajūtas atklāj I. Amoliņa, bet pēc tam, kad uztaisījusi izstādi Vāgnera namā, kļuvusi ”pieprasīta”, ielūgumi rīkot izstādes nākuši cits pēc cita – Nacionālā bibliotēka, “Galerija Centrs”, Kolkas Lībiešu saieta nams, Cesvaines pils. Un nu arī Ingas un Aivara Kleinu mākslas galerijā “Ludviķis” Liepājā.

Šī ir mākslinieces otrā izstāde Liepājā, pirmoreiz viņa pirms daudziem gadiem rādījusi darbus citā Kleinu galerijā – “Klints”. ”Tad man vairāk bija apģērbi, arī sienas dekori,” atceras māksliniece.

Tagad ir lieli gultas pārklāji, sienas segas, gleznu izmēra darbi.

I. Amoliņa pastāsta, ka dzīvo gan Rīgā, gan mūspusē – pirms Bernātiem ir viņas māja. ”Šis īpašums man ir jau kādus 20 gadus, bet es esmu arī Rīgā. Tā kā esmu pensijā, džigitēju no vienas vietas uz otru. Kad vajag, esmu Rīgā, tad atkal te.”

”Ludviķī” skatāmas gan visjaunākās tekstilmozaīkas, gan darbi ar stāžu, kas savulaik izstādīti starptautiskās izstādēs Grieķijā, Holandē un citviet.

”Bija laiks, kad piedalījos Eiropas kviltu izstādēs. No visas Eiropas kādi 400 mākslinieki sasūtīja darbus, bet pieņēma vien no 40. Es biju viena no tiem,” atceras I. Amoliņa.

I. Amoliņa no 1997. līdz 2018. gadam bija Latvijas Mākslas akadēmijas Modes dizaina nodaļas docente, kā arī vairāku jauno modes mākslinieku un dizaineru konkursu žūrijas locekle.

Mākslinieces darbi eksponēti izstādēs Beļģijā, Francijā, Igaunijā, Lielbritānijā, Igaunijā, Lietuvā, Nīderlandē un Vācijā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.