Februārī Liepājā viesojās baltkrievu teātra projekta “TriTformaT” dalībnieki no Minskas, šoreiz ar izrādi “Trīs plus kaķis” pēc Jevgeņija Šestakova lugas. Skatītāju pilnā zāle parādīja, ka liepājnieki tikšanos ar baltkrievu aktieriem ir gaidījuši, arī pēc izrādes publika neskopojās ar aplausiem. Vienu no lomām izrādē spēlēja aktrise un televīzijas raidījumu vadītāja, teātra projekta “TriTformaT” idejas autore un menedžere VERA POĻAKOVA, ar kuru tikāmies pirms izrādes.

– Liepājā jūsu kolektīvs viesojas jau otro reizi. Kā vērtējat Liepājas publiku?
– Šoreiz izrādē piedalīsies mākslinieks, kurš Liepājā uzstāsies pirmo reizi, un viņš ir ļoti satraukts, jautā: kāda ir zāle, kāda ir skaņa, kā pieņem publika? Es viņam teicu, lai nomierinās, ka pagājušajā gadā mēs spēlējām šeit un viss bija ideāli. Publika bija atsaucīga, mūs pieņēma ļoti, ļoti silti.

Liepāja ir apbrīnojama pilsēta. Mēs atbraucām pie jums no Daugavpils, gandrīz sešas stundas pavadījām ceļā, bijām ļoti noguruši. Lai mazliet izvēdinātu galvu, pastaigājos pa pilsētu, aizgāju līdz jūrai, neskatoties uz to, ka vējš gāza no kājām. Un tajā pašā laikā – spīd saule, ir silts. Patīk Liepājas divstāvu koka namiņi. Viss kopā veido neatkārtojamu gaisotni. Interesanti, ka arī pagājušogad, kad mēs maijā viesojāmies Liepājā, bija ļoti saulains, silts laiks, viss bija skaisti.

Tāpēc arī gribas pie jums atgriezties. Pagājušo reizi mēs pēc izrādes uzreiz braucām uz Klaipēdu, bet šogad pārnakšņosim Liepājā, sirdī atstāsim kādu klusu vēlēšanos, jo ir tāda tradīcija – kad nakšņo jaunā vietā, tad ir kaut kas jāvēlas!

– Teātra projekts “TriTformaT” ir jūsu “bērns”, cik tam gadu?
– Maijā būs 8 gadi, un mūsu kontā ir jau sešas izrādes pieaugušo auditorijai un četras pasakas. Tagad iestudējam septīto izrādi. Mēs beidzot ķeramies klāt nopietnai, klasiskai dramaturģijai. Mūsu projekta “rozīnīte” ir tas, ka izvēlamies lugas, kuras iepriekš Baltkrievijā nav iestudētas.

Ar izrādēm mēs viesojamies ne tikai savā dzimtenē, bet esam bijuši arī Krievijā, Gruzijā, Azerbaidžānā, Lietuvā, Somijā, Francijā un Itālijā, tagad otro reizi atbraucām uz Latviju. Pats jaukākais, ka visās vietās, kur viesojamies, mūs vienmēr aicina braukt atkal. Tas ir ļoti patīkami. Esam neliels un ļoti mobils kolektīvs, bet visas mūsu izrādes ir ļoti kvalitatīvas, tajās ieguldīta dvēsele, spēks un, protams, nauda.

– Iespējams, skatītāju sirds atveras arī tāpēc, ka jūsu izrāžu tēmas ir svarīgas ikvienam?
– Jā, tā arī ir. Piemēram, par izrādi “Trīs plus kaķis” varu pastāstīt, ka mēs pirmie iestudējām šo lugu. Maskavietis Jevgeņijs Šestakovs to uzrakstīja tikai pagājušogad, un tā ir viņa pirmā pieredze dramaturģijā, iepriekš viņš rakstīja tikai monologus. Viņš atsūtīja man lugu e-pastā, cerot, ka tā iepatiksies. Un luga mani tiešām “aizķēra”. Vispirms jau ar to, ka darbā ir brīnišķīgs, viegls humors, bet pamatā – reāls dzīves stāsts. Autors pats pārdzīvojis šķiršanos, un izdzīvotās emocijas palīdzējušas tapt lugai.

Strādājot pie lugas iestudējuma, mēs tajā papildus ieviesām vairākas izmaiņas, lai skatītājiem un mums pašiem būtu interesantāk. Domāju, ka režisora Deņisa Paršina un mūsu mākslinieku idejas tikai bagātināja lugu, kurā stāstīts par šķiršanos. Diemžēl šī tēma šobrīd ir ļoti aktuāla. Piemēram, Baltkrievijā statistika nav iepriecinoša – šķiršanos ir vairāk nekā stipru, labu laulību.

– Kāda ir jūsu attieksme pret inovācijām teātrī?
– Esmu par eksperimentiem, ja tikai no tā necieš dramaturģija. Pats briesmīgākais, ko pēdējā laikā esmu redzējusi teātrī, ka izrādē ir kaut kāda spilgta forma, kaut kāds savs redzējums, bet aizmirsts par galveno domu un emocijām, ko izstāstīt skatītājam.

– Pēc publikācijām baltkrievu presē zināms, ka jums ir sapnis izveidot savu teātri. Vai tuvojaties sapņa piepildījumam?
– Esmu ceļā uz to. Arī šobrīd es nevaru teikt, ka man nav teātra, jo teātris ir ar kopīgu ideju iedvesmotu cilvēku kolektīvs, un tāds man ir.

Man gribētos izveidot baltkrievu kultūras centru, kur bez teātra izrādēm notiktu arī koncerti. Tāpat gribētos atjaunot kādreiz ļoti populāro Minskas festivālu “Dzied teātra un kino aktieri”. Vēl sapņoju, ka kultūras centrā būtu bērnu teātra studija, kurā mēs varētu apmācīt topošos skatuves māksliniekus. Tur varētu demonstrēt arī kinofilmas, jo es pati un mani kolēģi no kinomākslinieku teātra studijas daudz filmējamies. (Veras Poļakovas kontā ir vairāk nekā 30 kinolomu. 2018. gadā viņa apbalvota ar Baltkrievijas Nacionālo kino prēmiju par galveno lomu seriālā “Oi, māmiņas” – aut.)

Es uzskatu, ka tad, ja cilvēks ne tikai sapņo, gulēdams uz dīvāna, bet arī kaut ko dara lietas labā, tad viņam noteikti viss izdosies. Vismaz es sasniedzu visu, ko vēlos.

– Jūs esat ļoti pieprasīta savā profesijā, strādājat televīzijā un Mākslas akadēmijā, un vēl esat arī sieva un māte. Kā jums izdodas saglabāt līdzsvaru starp šīm daudzajām lomām?
– Jā, dzīve mutuļo – izrādes, koncerti, filmēšanās televīzijā un kino, darbs akadēmijā, bet es domāju, ka mani tuvinieki, vīrs un bērni, un pat mans suns jau pieraduši pie tā, ka ir brīži, kad esmu ļoti aizņemta.

Dzīvesbiedrs priecājas, ka esmu radoša personība, un atbalsta mani, taču mājās ir jābūt svaigi gatavota ēdiena smaržai, visam jābūt tīram, veļai izmazgātai un izgludinātai. Kā sievai man nekādu atlaižu nav, bet es protu sadalīt savu laiku, darīt vairākas lietas reizē. Man ļoti tuva ir Omara Haijama doma – “nav svarīgi, cik dienu ir tavā dzīvē, svarīgi, cik dzīves ir tavās dienās”.

– Kas jums palīdz atgūt enerģiju?
– Katra izrāde ir enerģiju apmaiņa. Ja mēs tūlīt kāpsim uz skatuves un “aizķersim” skatītāju, viņš kopā ar mums smiesies un raudās, pēc tam aplaudēs. Un viss, es vairs nejūtos nogurusi, notiek kaut kāda iekšēja atjaunošanās, un es atdzimstu, gluži kā Fēnikss no pelniem. Tāpat, ja apkārt ir cilvēki, ar kuriem ir viegli un ērti, nogurums atkāpjas. Pēc iespējas cenšos nodarboties ar sportu un, protams, laiku pa laikam sagādāju sev atelpas brīžus. Divreiz gadā cenšamies ar ģimeni kaut kur aizbraukt vai vienkārši nedēļu nogales pavadīt vasarnīcā. Ar divām dienām man pilnīgi pietiek sevis atjaunošanai.

Vizītkarte

Vera Poļakova

• Kinostudijas “Belarusfiļm” kinomākslinieku teātra studijas aktrise, televīzijas raidījumu vadītāja.
• Baltkrievijas Valsts mākslas akadēmijas Teātra fakultātes Vokālo, runas un plastikas disciplīnu katedras docente.
• Teātra projekta “TriTformaT” idejas autore un menedžere.
• Vīrs – Baltkrievijas ārlietu ministrs Vladimirs Makejs, dēli – Dmitrijs un Artjoms.
• Apbalvota ar Franciskas Skorinas medaļu (Baltkrievijas Republikas valsts apbalvojums).