xxx
ar pirkstiem grubuļainiem vai šķīstiem
man dotajā pasaules grāmatā
kāds uzšķīris ķiegeļsienu šķirkli
ar nozīmēm tiešām un atvasinātām

un vajadzības izteiksmi
ar pirkstiem grubuļainiem
gudriem un gurdiem
bet varbūt viegliem un ātriem kā elpa
kāds apstājies tiešie šeit
lūk, tava telpa!
ko teiksiet, ķieģeļi raupjie un apdauzītie
un jūs, logi šaurie un dziļdomīgie
kas ierāmē tūkstošiem dzīves
un sapņus un acis
un paradīzes?
noslēpumaino pirkstu siltums šai šķirklī
rokas ēna – ir viss, ko ļauts zināt
stāvu aci pret aci
ar dzīvi vajadzības izteiksmē
es, ķieģelis, ko apdedzināt

xxx
es iebridu jūrā noglāstīt sauli
kas vakar peldoties
tev sēdēja pirkstu galos
es iebridu jūrā noglāstīt sauli
un tevi – nenotikušo

xxx
man vieglāk tevi ietēst
smilšu skulptūrā laicīgā
man viegli tevi radīt un ļaut
vējam drupināt
tik viegli pret debesīm pavērstām smilšu acīm
ļaut tev sapņot mani
un viegli tevi atstāt tā, laicīgā

– šim mākonim
ir tūkstoš tādu kā tu –
es teicu un
sabiru

xxx
es gribu tevi iepludināt savā akvarelī
un iesakņoties tevī sāpīgi un saldi
kad ķermeņi sakļaujas blūzā skaļā
kad blūze no slidīga zīda tik ļoti grib vaļā
kad mati kā slidīgs zīds pār taviem pleciem klājas
un lūpas – maigas kā zīds – nesaskaras

xxx
es roze plaukusi
pa ziedlapiņai kaisos
un krītu tavās acīs
palikdama gaisos
es roze būdama
kā mākonis vien laižos
pār pieri tavu
ieķerdamās vaigos
es roze balta
bālā mēnesnīcā
un asins piliens
tavu acu asmenim 

xxx
kaut kur vēdera rajonā
esam sasieti kopā
trīc un trīsuļo
saitītes šīs
es esmu Liepājā
tu esi Romā
bet vēdera rajonā
sasieti kopā
divi tauriņi trīs
tramīgi laiks vēro
ko tauriņi domā
kamēr es Liepājā
un tu Romā 

xxx
Briseles lidosta –
skumja kā bērna acis
kuras pēdējo reizi
tēva apskautas, aiziet,
Briseles lidosta –
sirdspuksti kaklā
simtiem te aiziet
un neatskatās
Briseles lidosta,
skumja kā mīļotā acis
kamēr lūpas vēl netic
un pūlas ko sacīt…

xxx
ar mākoņu laivām
un dzejiskiem tēliem par mīlu
ir cauri
van Goga muzejā
kraukļi pār rudzu lauku
aizsedz sauli
taka rudzu laukā
nekur neaizved
ķērc kraukļi pār rudzu lauku:
“Cauri! Cauri!”
melnus spārnus savicinu
tikusi savā barā
krauklis pār rudzu lauku
viens vairāk šai gleznā

xxx
un nekas cits neatliek kā ļauties
tam vējam vakarējam
kas manī izsējās ar pārsteidzošu spēku
kā saule norietēju pilna grēku
tavās acīs

xxx
es atkal iemīlos
ne ozolā, ne vētrā
bet maigumā
ar kādu jūra kājas glāsta
un vējš pāršķir matus
bez steigas
es iemīlos kā traka tevī vienā
un gribu vēl un vēl un vēl
just vēju glāstošu uz savas pieres
zīdu slīdošu uz savas ādas
un maigumu tādu
no kura var mirt

INETA STADGALE
[email protected]

_____________________________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].