Literārs darbs. Pārvilktas svītriņas… Istabas vidū krēsls. Logs vaļā. Aizkaros paslēpies iesnaudies vējš, iesnaudusies elpa. Uz galda zāles, izbārstītas ripiņas. Dvēseļu podziņas, kodi. Ar zobiem pārplēsts spilvens. Tik perfektas atmiņas. Vakar es saņēmu vēstuli – perfekts rokraksts.

Perfektas, neatkožamas paroles. Mīlestības partizāni pieraudātos vientulības dārzos.
Ikviena nāve – maziņš pasaules gals. Ikviena asara – maziņa nāve.
Aizcirstas durvis. Acis. Sirdis. Sniegs TV ekrānā. Nakts.

(Visi ir izglābti, visi ir savās vietās.)
(Kur paliek varoņi pēc pēdējās epizodes?)
Un tomēr es pieskartos… Simtreiz nosolījies sev – tomēr pieskartos. Varbūt pirmais pastieptu roku vai varbūt tikai laikus neatkāptos – kāda starpība?
Viņas āda kā liesmojošs ledus, pašiem pirkstu galiem slīdētu pāri, pavisam viegli vieglītēm un tomēr atstājot pēdas, izkausētas sliedes, tik tikko jūtamas…
Vai tikai laikus neatkāptos… kāda starpība, jā…
(Kur paliek varoņi pēc pēdējās epizodes, kad priekškars aizvēries… Sviedros un asinīs mirkstot, nevarīgiem pirkstiem piesmēķējot cigareti, nespējīgi novilkt saplēstos, notašķītos kreklus, grimam plūstot pār zodu, nokārtām galvām… Visu, pat ienaidnieku aizmirsti.
Izglābtas pasaules. Anulētas pasaules.
Man caurā rītausmas sapnī par visām viņām kopā ņemtām vairāk nosapņojās.)
Nākošais, kurš pieskartos viņai. Viņa pirksti sajustu manējo atstātās sliedes. Plaukstai slīdot, dzēstu tās. Vai izdotos? Es nezinu, var jau būt…
Vai ar plaukstu aizverot miroņa plakstus mēs atņemam viņu pasaulei?
Tik nesavienojamas lietas. Kā draugu apciemošana kapos izlaiduma uzvalkos.
Par ko es vispār runāju? Jēziņ, kas man nedod mieru?! Kopsakarības.
Sajust viņas silto elpu pie auss, sajust viņas nagus spiežamies ādā.
(Kliegt, bēgt, izgāzt visas durvis savā ceļā, izsist visus spoguļus un skatlogus, ar zobiem izplēst no sevis atmiņas.)
…kā izliecās viņas augums…raujot līdz palagus…
(Mesties ledainā jūrā, rauties uz priekšu, rokām šķaidot plāno ledus spoguli, jūtot, kā sasalst sirds plaisām šķindot.)
…un čuksti pāraug kliedzienā, karstas rokas ieķerās plecos, kā glābjoties. Miklas matu šķipsnas pār pieri, pavērtas lūpas, saldas trīsas karstiem viļņiem… Nē.
Nē. Tur krasta apsardze prožektoru sacaurumotā tumsā velk no melnā ūdens ledus ieskautu ēnu.
Tur kaut kur Kristiānijā vientuļā bodītē uz letes nomesta zīmīte un piekariņš cilvēciņa formā.
(Tur viņš sakārto viņas kleitai noslīdējušās lencītes, pasniedz krāšņu ziedu pušķi un atviež zobus skrūvspīles smaidā.
– Cik labi, ka mēs satikāmies,vai ne? – viņš jautā, smaids perfekti saglabā formu.
– Jā, – viņa saka.
– Es esmu ļoti priecīgs, ka arī tu tā domā! – viņš saka.
Viņš ir viens foršs puisietis. Feins čalis, kā saka. Pa pirmo, es teiktu.
Arī viņai, starp citu, nav ne vainas.)
Un tad es…Ko tad es? Es neizgulējies, no gultas izrauts, stāvu un gaidu, kad viņi pacels to pārvalku. Nesies cauri visai pilsētai tādā agrumā, it kā kaut kas tur vēl būtu maināms, it kā nevarētu pagaidīt. Tādas vienaldzīgas, kaut kur noskatītas sejas, nez kāpēc šī vilcināšanās… Es beidzot saprotu, ka gaidīts tiek uz mani un apātiski pamāju. Pārvalks tiek nocelts, vēl ledus vižņi šur – tur, savādi…
– …Ir?
– Man liekas… nē…
– Tas neesat jūs?
– Šķiet, ka nē… Savādi, ka tie vižņi…
– Tātad, tas neesat jūs. Esat pārliecināts?
– Ne gluži.
– Un tomēr?

……….Un tomēr es pieskartos…
(Es redzēju tavu sirdi nocenoto krāmu bodītē. Tur pilns ar visādiem salauztiem niekiem. Gribēju tev nopirkt dzimšanas dienā, bet tad atcerējos, ka tev tādas nav. Tad vēl arī pati dzimšanas diena būtu klāt jāpiepērk, bet man nebija tik daudz sīcenes. Varbūt nākošgad.)

AKSELS ĒNA

_________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e–pastu [email protected].