Ceļš līdz tam bija ilgs – oficiāli no 1997. gada, kad Latvija ratificēja UNESCO Konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību, bet faktiski vēl daudz agrāk, kad mūsu arhitekti īpašu uzmanību sāka pievērst vecpilsētas apbūvei.

Gandrīz 20 gadus uz komandtiltiņa bijusi J. Jākobsone – kopā ar kolēģiem, pašvaldības speciālistiem, dažādu jomu starptautiskiem ekspertiem, aktīvākajiem iedzīvotājiem un uzņēmējiem.

– Sākumā atbildīgie par šo procesu bija kultūras darbinieki, jo UNESCO ir kultūras mantojums. Tobrīd nebija vēl skaidrs, kāda ievirze būs Kuldīgai.

Pamazām izkristalizējās, kas tad ir mūsu unikālās vērtības, un no kultūras darbiniekiem pārslēdzāmies uz arhitektiem kā virzītājiem.

Apzinājāmies, lai iekļūtu šajā sarakstā, būs jāpieliek lielas pūles, lai iesaistītu arī iedzīvotājus un uzņēmējus.

Manā skatījumā lielākā vērtība ir tieši pats process: izdomāt, iesaistīt, sakārtot. Bet šī saņemtā kvalitātes zīme kuldīdzniekos nostiprināja pārliecību par Kuldīgas unikalitāti.

– Un kas mainījies kopš tā brīža?

– Mums bieži tiek jautāts: “Ko tad tālāk?” Jau pieteikumā un plānošanas dokumentos ir iestrādāti virzieni, kā saimniekot turpmāk.

Stratēģiski izmaiņas nav paredzētas. Ir iesniegts rīcības plāns pieciem gadiem, par kuru vēlāk būs jāatskaitās.

Ilgtermiņā vecpilsētas saglabāšanas prioritātes un rīcības ir iestrādātas visos novada plānošanas dokumentos. Līdz ar to no arhitektūras viedokļa arī turpmāk būs līdzšinējā virziena pēctecība.

Pēctecība ir mūsu mantojuma atslēgvārds arhitektūrā, plānošanā, amatniecības prasmēs, tā ir tā īpašā nozīme.

UNESCO vietas vienmēr saistītas ar tūrismu.

Unikālā mantojuma sarakstā ir 1199 vietas pasaulē, tūristi vienmēr grib šīs vērtības apskatīt. Būt starp tām bija viens no mūsu mērķiem, lai veicinātu ekonomisko uzplaukumu šeit.

Un tagad svarīgi, cik katrs iedzīvotājs vai uzņēmējs būs gatavs paņemt sev no UNESCO, iesaistīties.

– Kāds ieguvums varētu būt iedzīvotājiem, ir dzirdētas bažas par mājokļiem – ne katrs varēs atļauties dzīvot vecpilsētā?

– Dzīvei vecpilsētā nevajadzētu kļūt sarežģītākai; gluži otrādi – jāpaplašinās iespējām dzīvot labāk. Nevajadzētu gaidīt, ka lietas notiks pašas par sevi, – tūristi tā vienkārši brauks.

Ir lietas, kas jāizdara valstij vai pašvaldībai, bet jābūt katra paša interesei – zināšanu, ekonomiskā līmenī iegūt no tā labumu. Iespējas ir, vajag vēlmi.

Pašvaldībai ir jārada iespēja ikvienam kuldīdzniekam dzīvot mierīgu dzīvi savā pagalmā, jāļauj norobežot no svešo plūsmām privāto dzīvi.

Līdzfinansējam žogu izbūvi, māju, pagalmu atjaunošanas un citus projektus.

Daļai iedzīvotāju nav vēlmes rīkoties atbilstoši vecpilsētas raksturam, citi pieļauj kļūdas nezināšanas dēļ. Pētām un veidojam metodiku par jumtiem, apmetumiem, atbilstošiem materiāliem, lai nebūtu jāmeklē katram individuāli.

Mantojums nav tikai īpašnieka, bet kopējā sabiedrības atbildība – ne tikai Kuldīgas, bet visas Latvijas un tagad arī pasaules atbildība.

Mums ir restaurācijas centrs, kas sniedz palīdzību, notiek logu akcijas – tas viss izveidots atbalstam, vajag tikai vēlmi iesaistīties.

– Vai tātad noteikumi nekļūs vēl stingrāki?

– Pēc būtības prasības nemainās – tās ir pēctecīgas jau kopš 1969. gada, kad sāka izstrādāt apbūves noteikumus un pirmo aizsardzības zonu vecpilsētā.

Ir gan piedzīvots arī sava laika modernizācijas bums: plastmasas logu, kondicionieru, satelīta antenu un citu elementu ienākšana, taču kopumā pret to izdevies noturēties. Tātad jau pusgadsimtu dzīvojam pēctecīgā vidē un nosacījumos.

Ja cilvēks no malas nopircis īpašumu vecpilsētā tikai tāpēc, lai ar UNESCO uzaudzētu tā vērtību un nopelnītu, bet darīts nekas netiek, tad gan var gadīties, ka jāizmanto arī represīvas metodes, lai īpašumus sakārtotu.

Ne vienmēr tā ir ļaunprātība, ka īpašums nav sakopts, ir arī tā, ka cilvēks nespēj pats parūpēties.

Tad sākumā piedāvājam atbalstu, jo tās ir kopējās intereses mantojumu saglabāt.

Vecpilsētā nav paredzēts nojaukt ēkas, izņemot gadījumus, ja kāda grūst kopā un īpašnieks grib to nojaukt, tās vietā būvējot jaunu tādā pašā apjomā, materiālos, detalizācijā, izmantojot oriģinālos materiālus, kur tas iespējams.

Autentisku būvi jaunā vietā nav iespējams uzcelt, jo tā ir jaunbūve, tai jābūt pēctecībā būvētai.

Jaunās ēkas jābūvē tā, lai pilnībā iekļautos Kuldīgas vidē – īpaši nepētot, neviens pat nepamanītu, ka tā ir jaunbūve. Niansēs un detaļās būtu jāatainojas arī mūsdienām.

Arhitektūrā vienmēr bijusi diskusija par kopiju radīšanu un tradicionālu būvniecību. Tas šodien arī mums ir galvenais jautājums.

Esam izpētījuši visas mājas UNESCO teritorijā, tās kartētas, ievadītas digitālajā sistēmā, un ir skaidrs, kurai kāda vērtība.

Palīgēkas bez vērtības pieļaujam nojaukt. Savukārt par tām, kuras ataino vēsturi (pat ja ļoti sliktā stāvoklī), domājam un ceram atjaunot.

– Vai arī jauna būvniecība ir iespējama?

– Ir vairākas vietas, kur jau sen zudušas ēkas un var būvēt jaunas – līdzīgas. Ir arī vietas, kur nekad nav bijušas būves,

bet no pilsētplānošanas viedokļa tās izskatās kā nepabeigta situācija – kā tāds tukšums zobu rindā.

Mēs taču neapstādinām laiku kādā konkrētā gadsimtā – hercogistes periodā vai tamlīdzīgi. Pilsētai jāattīstās, un, ja tas notiek pēctecīgi un harmoniski, tad daudz ir pieļaujams.

– Kā Kuldīgas vecpilsēta izskatīsies pēc gadiem divdesmit, trīsdesmit? Vēl tālākā nākotnē?

– Arhitektūrā lēmumus parasti izsveram 50 gadu robežās. Tagad varam vērtēt padomju laika ietekmi, un ir redzams, kādām tendencēm cilvēki pakļāvušies.

Pēc būtības Kuldīgai, tā kā tā ir UNESCO pilsēta, arī pēc pusgadsimta vajadzētu būt attīstītai, modernai un vienlaikus tādai pašai kā tagad.

Nevis iekonservētai kā muzejs, bet dzīvai ar senās vēstures liecībām, kas papildinātas ar jaunām, harmoniskām vēsmām.

Unikālai vietai, kur mierīgi dzīvo kuldīdznieki, ierodas kultūrtūristi, nevis tie, kas brauc tikai ballēties.

UNESCO vadlīnijās ir noteikts, ka līdztekus vēsturiskā mantojuma saglabāšanai ir jānodrošina modernizācija, lai dzīvotu mūsdienīgi.

Mēs zinām, kāds senāk izskatījās Rātslaukums, un kāds tas tagad. Kopaina tāda pati – pat neizskatās, ka daudz būtu darīts, jo nav redzams tas milzīgais ieguldījums, lai atjaunotu vēsturisko situāciju mūsdienu apstākļos.