Vai laba izrāde ir laba?
0
Recenzija izrādei “Aiz slēgtām durvīm”
Noskatījos filozofa Sartra lugu “Aiz slēgtām durvīm” režisora Rolanda Atkočūna iestudējumā. Manī veidojās ļoti pretrunīga attieksme. Jā, profesionāli perfekts mākslas darbs. Jādomā, gūs atzinību Rīgas teātra kritiķu aprindās. Būdams pedagogs – aplaudēju. Man jāmāca studentiem par šo franču izcilo domātāju. Varēšu lekciju nelasīt – aizvedīšu uz teātri.
Un tomēr veidojās skepse. Pazīstot liepājnieku gaumi, vēlmes, attieksmi, strikti sapratu – izrāde domāta elitārām aprindām. Skatītāju zāle (šķic, doma, šķic!) būs pustukša. Kāpēc? Tāpēc, ka grūti kalpot diviem elkiem. Proti, tiekties pēc dižās mākslas un reizē izdabāt lokālpatriotismam, laikam, vietai, cilvēkiem. Manuprāt, tieši šo problēmu teātrim vajag risināt, jo tad beigsies nestunda un bankrota tēls pārstās spokoties apartamentos.
Bet varbūt teātris var turpināt darboties tādā pašā stilā kā līdz šim? Ne velti Karostas jaunie mākslinieki raksta, ka radošiem talantiem ir tiesības uz eksperimentiem bez skatītājiem, klausītājiem, lasītājiem. Bez cilvēkiem ir intriga (publika muļķe!). Var un vajag, vienīgi jāatrod dāsns sponsors.
Iestudējumu traucēs arī Žana Pola Sartra (1905–1980) mazpazīstamība. Tiesa, varbūt tas ir pat labi. Filozofs sludina ķecerīgas atziņas. Viņš ir viens no bezdievīgā eksistenciālisma pārstāvjiem. Politikā draudzējies ar marksismu (Vakareiropas izpratnē). Viņaprāt, savas brīvības apzināšanās cilvēkos rada nemieru un bažas. Liek glābiņu meklēt neīstā ticībā. Daži gudrie apgalvo, ka Sartra idejas – brīvības un patiesības meklējumi – likuši franču studentiem 1968.gadā celt barikādes.
Uzskatu, ka šī domātāja izcilākais ieguldījums filozofijā ir atziņa par indivīda brīvību. Pasaulē, kurā Dievs ir miris, mums nav citu iespēju, kā izvēlēties (tādējādi radot) savas vērtības. Mēs paši radām sevi! Nobela prēmiju Sartram piešķīra nevis filozofijā, bet literatūrā. Savādi gan – viņš no tās atteicās. Arī viņa sieva Simona de Bevuāra bija slavena rakstniece, feministe.
Lugā “Aiz slēgtām durvīm” tēli nonāk Šķīstītavā. Laika upes pārceltuvē. Strīdas, taisnojas sirdsapziņas tiesas priekšā. Ilgojas, meklē jēgu, laikā, kad eksistenciālisms (vēl vairāk – postmodernisms) uzskata: dzīvē jēgas vispār nav, tā ir subjektīva izjūta, ilūzija. Vīrietis un divas sievietes, mokoties ar savām dvēseles kolīzijām, nonāk pie secinājuma – saprasties ir grūti, pat neiespējami. “Elle – tie ir citi”.
Jūtu, visu to baudīt ierindas skatītājam būs pagrūti. Ausis, acis būs vaļā (Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija, Mārtiņa Feldmaņa gaismas ir mūsdienīgā līmenī), bet saprašana nē. Baidos, ka daudzi nespēs gūt estētisko pārdzīvojumu, tvert iestudējumu visā tā daudzveidībā.
Jūsmoju par aktieru sniegumu. Īpaši par viesi Jakovu Rafalsonu Garsēna lomā. (Skatīju izrādes krievisko variantu.) Šķiet, stipri vien viņam piepalīdzēja režisora dotās ievirzes, kuras, cik nu es saprotu, balstās uz krievu teātra skolas pamatnostādnēm. Ineses tēlā, kā vienmēr, augstā līmenī Inese Kučinska. Līdzvērtīga partnere, atveidojot Estellu, aktrise Jūlija Ļaha, kas pie mums pārnākusi no Daugavpils teātra. Tavu laimi! Povjē tēlu solīdi veido Leons Leščinskis.
Tikai četri aktieri! Tā uzrakstīta luga. Labi, ka tā – teātrim štatā vispār ir tikai velna ducis. Liepājnieki grib iestudējumus ar viesiem, kur daudzi dzied un danco, kaut ko “Kaupēna” stilā. Šodien teātrim apmierināt šo gribēšanu būs pagrūti. Varbūt nāks laiks – būs padoms?
Kultūras pārvalde meklē jaunu direktoru. Lai nu paveiktos! Taču nestundā, jubilejas gadā jaunienācējs diezin vai spēs ko mainīt. Pārejot krāčainu upi, gudri ceļinieki zirgus nemaina. Mums ir Edīte Tišheizere, kas, teātrī rosoties, apēdusi veselu pudu sāls. Viņa labi pazīst Rīgas kritiķus, režisorus, aktierus. Varbūt lai strādā!
P.S. Esmu dzirdējis no sievām: “…labs vīrs vienmēr ir labs vīrs. Vajadzīgs ir nelabais, kuru negribēs projām laist…” To pašu es domāju par izrādēm mūsu teātra mākslas citadelē.
Rihards Rubīns
Mārtiņa Vilkārša foto