– Kā tev pašai šķiet, kāpēc tieši šogad saņēmi pašvaldības novērtējumu?

– Pagājušais gads man bija saspringts, jo Skrundā apvienoja bērnu un pieaugušo bibliotēku. Nav jau tā, ka es ļoti to gribēju, jo patika darbs ar bērniem, bet nebija variantu.

Jau līdz apvienošanai strādājām ļoti draudzīgi, bet tad kļuvu par iestādes vadītāju, kuras pakļautībā trīs bibliotekāres. Pats galvenais bija apvienot kolektīvu un sastrādāties ar cilvēkiem.

Gribas jau, lai visiem ir labi, lai neviens nav aizvainots.

Tāpēc pirmais gads bija izšķirošs, lai mēs kā kuģis varam virzīties uz vienu ostu. Iespējams, ka balva arī par to, ka bibliotēka noturējās un darba rādītāji auga. Varbūt arī tāpēc, ka 25 gadi nostrādāti.

– Kā jums izdodas lasītāju skaitu palielināt?         

– Bērnus mēs ļoti piesaistām ar pasākumiem. Nav noslēpums, ka bērni lasa mazāk, brīvprātīgi – pavisam maz. Bet, tā kā Skrundas skolā reizi mēnesī grāmata jāizlasa, visi skolēni ir mūsu bibliotēkas lietotāji.

Daži nāk katru dienu, un mēs jau viņus par saviem bērniem uzskatām.

Reizi mēnesī ar pilniem čemodāniem ejam uz bērnudārzu – izsniedzam grāmatas un savācam izlasītās.

Mēs ejam un uzbāžamies, un viņi mūs labprāt ņem pretī. Skola un pirmsskola ir ļoti atsaucīga. Gan pirmsskolēnus, gan skolēnus aicinām uz pasākumiem un nodarbībām arī bibliotēkā, lai viņi vidi nomainītu.

Sadarbībā ar Kuldīgas bibliotēku turpinām projektu “Rakstnieks satiek lasītāju”, kurā varam uzaicināt bērnu grāmatu rakstniekus pie sevis. Tā bērniem atgādinām, ka mēs esam. Ja pazaudēsim bērnudārza bērnus un sākumskolēnus, tad mums nebūs lasītāji arī piektajā un sestajā klasē.

Pati izbrīnījos, ka esam varējuši noturēt arī pieaugušos. Vai varat noticēt, ka ir tādas rindas uz grāmatām? Cilvēki tiešām lasa, cits pat aizgūtnēm. Viena daļa lasa tikai preses izdevumus.

– Kāds ir bijis tavs ceļš un pieredze bibliotēku nozarē? Kāpēc izvēlējies šo profesiju?

– Pirmā, kura mani ieinteresēja šajā profesijā, bija Skrundas vidusskolas bibliotekāre Guna Rūsīte. Kad gāju ceturtajā klasē, sēdēju pie viņas bibliotēkā katru pēcpusdienu, palīdzēju aizpildīt formulārus.

Man ļoti patika bibliotēkas un grāmatu smarža. Vēl šodien to atceros.

Tad man likās, ka mācīšos par bibliotekāri. Es ļoti daudz lasīju, pat ēdot vakariņas. Bet vidusskolā man viss pārgāja, bija citas intereses un aizgāju uz kultūras darbinieku tehnikumu.

Kad bērni bija paaugušies, mani uzaicināja strādāt bibliotēkā. Es atkal biju sākusi daudz lasīt. Tā bija kā dāvana no debesīm. Piekritu. Un 1998. gada oktobrī sāku strādāt.

Esmu pateicīga cilvēkiem, kuri man toreiz uzticējās. Kad mana vadītāja Daina Zonenberga aizgāja pensijā, paliku viņas vietā. Man ļoti, ļoti patīk strādāt bibliotēkā.

Kāda es būtu kultūras darbiniece, ja man tikai svarīga ir ģimene un vakarā jābūt mājās?                

– Kāda, tavuprāt, ir vadītāja veiksmes formula?

– Ja uz darbu ej ar prieku un tas ir hobijs. Bet tas jau jebkuram darbiniekam svarīgi, ne tikai vadītājam.

Es ļoti maz skatos televīziju, bet mājās daudz domāju par darbu un pasākumiem. Man patīk strādāt ar cilvēkiem. Precizitāti esmu mācījusies no savas bijušās vadītājas, to turpinu arī pati. 

– Cik liela loma, tavuprāt, bibliotēkai šobrīd ir sabiedrībā?

– Arvien lielāka. Es redzu, ka pēdējos piecus gadus bibliotēkas nozīme un popularitāte aug. To pierāda feisbuka atbalstītāju pulciņš un ikdienas apmeklētāji.

Ejot Skrundā pa ielu, gandrīz visi sveicina, tātad viņi zina, kas esmu.

Cilvēki nāk uz bibliotēku ar dažādām vajadzībām: vecākajai paaudzei jāpalīdz tikt galā ar internetbanku, kādam jāiemāca nosūtīt vēstuli ar pielikumu. Bibliotēkas nozīmība palielinās. Cilvēki novērtē, ko darām.  

– Kādi ir biežākie aizspriedumi sabiedrībā par bibliotēku un bibliotekāriem?

– Manuprāt, nav daudz cilvēku, kuri domā, ka bibliotekārs visu dienu tikai izsniedz grāmatas un pats lasa. Trīsdesmitgadnieki no saviem bērniem uzzina, ko bibliotēkā var darīt.

Bet mēs gribam vairāk strādāt ar šo vecumgrupu, jo viņi lasa maz. Tāpēc sestdienās plānojam aicināt pirmsskolas vecuma bērnus kopā ar vecākiem, rādot piedāvājumu un rīkojot pasākumus.  

– Kas tev darbā sagādā vislielāko prieku un gandarījumu?

– Esmu perfekcioniste, ļoti ilgi gatavojos pasākumam. Ja neizdodas, kā plānots, ļoti pārdzīvoju. Bet, ja izdodas, – esmu gandarīta.

Es neesmu cilvēks, kurš gaida uzslavas, bet man vajag apliecinājumu, ka daru pareizi.  

– Kurš no darba pienākumiem šķiet interesantākais, kurš – grūtākais?

– Man ļoti patīk veidot virtuālās izstādes, izvēlēties dažādus informācijas avotus, piemeklēt mūziku, fonu. Es gan gribētu tās veidot par savu izvēlēto tēmu.

Mums ir tik daudz materiālu sakrāts, ka varētu taisīt izstādes citu pēc citas. Bet, ja Kuldīgas bibliotēka pasaka tēmu, par kuru nav savākti materiāli, jāiegulda liels darbs.

Grūtākais, kas prasa piespiešanos, laikam ir sagatavot gada atskaiti, vienkārši jāsaņemas iesākt, un tad jau viss aiziet.       

– Kas ir lielākā uzdrošināšanās profesionālajā darbībā?

– Studijas augstskolā četru gadu garumā. Te man atkal jāsaka paldies savai bibliotēkas vadītājai D. Zonenbergai un Skrundas domes toreizējai vadītājai Nellijai Kleinbergai, kuras pamudināja un atbalstīja visā studiju procesā. 

– Kādu jautājumu visbiežāk uzdod bibliotēkas lietotāji?

– Man vajag skolā kaut kādu grāmatu ar 100 lapām atbilstoši manam vecumam. Reizēm vēl pasmejamies, vai krāsa grāmatai nav noteikta.

Bērnus labi pazīstam, uzdodam vēl dažus papildjautājumus un tad jau varam arī katram kādu grāmatu ieteikt. Ja iedosim grāmatu, ar kuru bērns aizrausies, viņš prasīs vēl un ieteiks klasesbiedriem.

Grāmatas jau nav neinteresantas, bet jāatrod katram piemērotākā.

25 darba gados esmu sapratusi, kā ar bērniem runāt. Kad man auga meitas, sapratu viņu vecuma vajadzības. Tagad man ir mazbērni un zinu, kādu literatūru pirmsskolēni uztver.

– Kuras zināšanas, prasmes, rakstura īpašības noderējušas tavā profesionālajā dzīvē?

– Esmu mierīga un nosvērta. Visu laiku cenšos sev atgādināt, ka runāšana ir sudrabs, bet klusēšana – zelts.

Man ļoti patīk mācīties, klausos dažādus kursus un lekcijas par saskarsmi, vadīšanas stiliem, digitālo paaudzi. Ļoti interesantas lietas, un man palīdz. Vēlme mācīties ir mana labā īpašība. Gribas uzzināt daudz jauna, kas palīdzētu man labāk dzīvot.  

– Vai ir bibliotēka, kuras darbs tevi iedvesmo?

– Mēs ļoti daudz špikojam. Nevar izgudrot divriteni no jauna. Ceru, ka arī no mūsu bibliotēkas var kaut ko vērtīgu paņemt. Bet pielāgojam sev. Patīk Gulbenes, Ventspils un Kuldīgas bibliotēku aktivitātes.   

– Un pakalpojums, kuru vēl vajadzētu ieviest bibliotēkās?

– Mēs labprāt piegādātu grāmatas mājās, bet nav pieprasījuma. Sapnis ir bērnu rotaļu laukumā uzbūvēt grāmatu namiņu, kurā bērni varētu ieiet un pazīmēt, pašķirstīt grāmatiņas.

Lietas, kas iedvesmo un uzlādē

Dārzkopība. Ja nebūtu bibliotekāre un veselība atļautu, Inga būtu zemnieku saimniecības īpašniece un audzētu puķes un dārzeņus. Tas no opapa, kurš bija dārznieks un jau bērnībā mazmeitai lika laistīt un siet saišķīšos stādiņus.

Grāmatu lasīšana. Visvairāk patīk vēsturiskas grāmatas un biogrāfijas.

Mazbērni. Vecākajai meitai Elīnai ir meita Dārta (5 gadi) un dēls Klāvs (3 gadi), jaunākajai meitai Elīzai ir meita Alma (1,5 gadi). Inga ir ome, kura pati piesakās auklēt mazbērnus vai ir klāt, ja aicina.

Ceļojumi kopā ar ģimeni. Esmu bijusi Francijā, Portugālē, Čehijā, Spānijā, Grieķijā.

Viedoklis

Daina Girvaite, Kuldīgas bibliotēkas vadītāja:

– Skrundas bibliotēkas vadītāja Inga Zalgaucka izveidojusi ļoti spēcīgu komandu, kur katram ir savi pienākumi, un veido brīnišķīgu piedāvājumu Skrundas iedzīvotājiem.

Par spīti dažādiem apstākļiem, bibliotēkai izdevies palielināt lasītāju skaitu. Tā bijis paraugs novada bibliotēkām gan pirms administratīvi teritoriālās reformas, gan joprojām.

Ar šo balvu gribējām pateikt paldies Ingai un viņas komandai par interesantajiem pasākumiem, īpašo attieksmi, labo sadarbību ar skolu un bērnudārzu.

Inga piedalās arī Kuldīgas bibliotēkas tiešsaistes literāro diskusiju klubā “Plaukts” un saviem kolēģiem ir iedvesmas avots, interesanti stāstot par izlasīto. Viņai piemīt talants nodot savu pozitīvismu apkārtējiem.

Jau vairākus gadus novadpētniecības virtuālo izstāžu konkursā Ingas veidotās izstādes guvušas augstu atzinību.

2023. gadā veidotā izstāde par Cieceres avotiņu guvusi visaugstāko kompetentas žūrijas novērtējumu.