Nedēļas nogalē Liepājas Latviešu biedrības namā bija iespēja noskatīties Ivara Zviedra pilnmetrāžas dokumentālās filmas “Valkātājs” seansu. Ne viens vien skatītājs atzina, ka filmas laikā kaklā krājies liels skumju kamols un vietās, kur neizbēgami nāca smiekli, tie sāpīgi lauzās kamolam garām, neviļus savijoties vienā. Galvenais varonis Pepiņš ar labsirdīgu acu skatienu vedināja klātesošos sekot viņa stāstam.

Pilnmetrāžas dokumentālā filma “Valkātājs”, ir Latvijas–Krievijas pierobežas joslas portrets, kur latgalieši mēģina pār Eiropas Savienības robežu pārvest vjetnamiešus. Valkātājs – tā saucas profesija, kuru pierobežā radījusi globalizācija un bezdarbs. Vēl skaudrāku raksturu filmas kadriem piešķir vientuļās viensētas, nedaudz skarbie un vulgārie pierobežas iedzīvotāji, kuri pulcējas cits cita melnajās virtuvēs, kurās risina sarunas par robežpārkāpējiem.

Viņi to redz kā vienīgo iespēju izsisties no lielās nabadzības. Kādā no filmas epizodēm Pepiņš savai dzīvesbiedrei saka: “Es aizvedīšu pāris inčunjaņu pāri robežai par 4000 tūkstošiem un sēdēšu bagāts, bet tu nāksi pie manis naudu prasīt.” To visu dokumentējot, I. Zviedris parāda, kādēļ Latviju ik dienas pamet vidēji 44 cilvēki. Tā ir viena neliela Latvijas pilsēta gadā. Pierobežā situācija ir vēl dramatiskāka – no kartes tiek svītroti ciemi, jo cilvēki ir aizbraukuši vai nomiruši. Tie, kuri grib dzīvot savā dzimtajā ciemā, piepelnās, kā māk. Arī Pepe. Viņš vienkārši gribēja būt laimīgs, nopirkt kādu vecu māju pierobežā un dzīvot cepuri kuldams.

“Valkātājs” seko pierobežas iedzimtā Pepiņa jeb Gata Pamila Pamiljana gaitām. Viņš mežā pie Eiropas Savienības austrumu robežas naktī satiek nelegālos imigrantus, kurus pirmajā reizē veiksmīgi pārved pāri robežai, bet nākamreiz tiek aizturēts un notiesāts. Vjetnamieši, kuri, šķērsojot Latvijas robežu nelegāli, cer tikt uz Eiropu, nāk caur purvu nedēļu, ir uz spēku izsīkuma robežas. Viņi cer būt laimīgi tur, pārtikušajā Eiropā, taču nereti laimes stāsts beidzas kādā no Latvijas cietumiem. Kopā ar Pepi Valmieras cietumā sēdēja arī 17 vjetnamiešu.

Pēc seansa I. Zviedris labprāt parunājās ar skatītājiem un dalījās iespaidos. Darbs pie filmas viņam aizņēmis aptuveni trīs gadus. Sākotnēji bija plānots cits galvenais varonis, tomēr tas pārdomājis, turklāt visu sarežģījis fakts, ka viņš ticis cietumā. Tāpat kā nākamais izvēlētais valkātājs. Lai gan pēdējais no ieslodzījuma vietas atbrīvots ātrāk. Iemesls, ka jāpabeidz filma, esot bijis gana cienīgs, lai termiņu saīsinātu.

“Sarežģīti bija arī tas, ka biju divām frontēm pa vidu – robežsardzei nedrīkstēju stāstīt neko no valkātāju puses un valkātājiem par robežsardzes plāniem,” stāsta I. Zviedris. “Atšķirībā no mākslas filmas dokumentālajās arī pēc filmas uzņemšanas attiecības ar galvenajiem varoņiem īsti nebeidzas. Piemēram, Pepiņš man zvana teju katru dienu. Apjautājas par pilnīgi visām pirmizrādēm, ar kurām es braukāju apkārt, viņam ļoti interesē, ko cilvēki saka, vai patika. Dažreiz uzzvana, lai paprasītu nopirkt “Okarti”. Nu, tādas mums tās attiecības. Diezgan regulāras.”

Nobeigumā filmas režisors skatītājiem jautā: “Kā jums šķiet, vai Pepiņš turpinās vadāt?” Skatītāji māj ar galvām – jā. “Man arī tā liekas,” viņš piebilst.

“Pepe neko negrib mainīt savā dzīvē. Tikai atgriezties pierobežā un atkal sākt visu no gala. Aplis noslēgsies ar neko. Viss pa vecam – šmakovka, draugi valkātāji, trūcīga vide un sapnis par savu māju, kur mierīgi var dzīvot. Tāpat kā vjetnamiešiem aplis noslēdzas ar aizsūtīšanu atpakaļ uz mājām. Ceļš caur Latvijas–Krievijas pierobežas purviem ir kā metafora šodienas globālajai migrācijai, kur “pepes” un “vjetnamieši” veic laimes gājienu, bet atgriežas mājās ar cietuma rētām.”