Satversmes autori savās sirdīs ir bijuši dzejnieki. Vai savādāk šajā pamatdokumentā būtu ierakstīti svētie vārdi – visa vara Latvijā pieder tautai. Taču vispārzināms, ka dzejnieki lielākā vai mazākā mērā ir fantasti un sapņotāji.

Kāda vara pieder tautai? Vai mēs, no valstsvīriem par reņģēdājiem nosaukti, no Saeimas esam izdzinuši kaut vai vienu uzpirktu deputātu, kaut vienu nejēgu, kaut vienu blēdi, kaut vienu alkatības pārņemtu mantrausi, kuru pirmsvēlēšanu kampaņas apsviedīgie reklāmas speciālisti tautas acīs bija iztēlojuši svētāku par pašu Romas pāvestu?

Vara tautai pieder tikai uz papīra. Reālajā dzīvē tautas varu uzurpējuši deputāti, mēs nespējam pat tik daudz, kā pamodināt Saeimas sēžu zālē snaudošu deputātu, jo nevaram viņam piezvanīt un teikt – hei, nenoguli Latviju! Bezdibenis starp varas vīriem un tautu ir tik liels, ka to nevarētu pārlekt pat divos lēcienos.

Kādas tad ir mūsu cerības par savas valsts attīstību, kuru esam uzticējuši šiem izredzētajiem no izredzētākajiem, kādas ir mūsu cerības par cilvēka cienīga dzīvi, te Latvijā, kur pat televīzijas ziņu pārraides atgādina kriminālhroniku, kur pašnāvnieku skaits pieaug no gada gadā, kur emigrantu dēļ ik pa laikam zaudējam vienas mazpilsētas iedzīvotāju skaitu.

Bet pensionāru aplaupīšana it kā likumīgā ceļā, bezdarba līmeņa pieaugumu, mazo lauku skolu, rūpniecības likvidēšanu, pagastu apvienošanu dzīvotnespējīgos veidojumos negribētos redzēt pat ļaunā sapnī.

Kādas ir mūsu cerības par savas valsts neatkarības nostiprināšanu laikā, kad Latvija kļūst aizvien ekonomiski vājāka un politiski nestabilāka; laikā, kad austrumu impērija mūs aizvien vairāk sasaista energoresursu tīklā, izvērš savas valodas ofensīvu Latvijas publiskajos saziņas līdzekļos un jau divdesmit gadu pēc kārtas nenogurstoši vaimanā par nepilsoņu it kā ārkārtīgi beztiesisko un pazemojošo stāvokli Latvijā?

Vai mēs varam paļauties uz saviem valstsvīriem, kuri pārdod mūsu uzņēmumus Krievijai, kuri savu partiju interesēs bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem nekautrējas pievākt naudu pat no bērnu slimnīcas labdarības fonda, valstsvīriem, kuri, lai noturētos varas elitē, maina savu pārliecību un partijas kā novalkātus kreklus.

Kādas ir cerības laikā, kad Marksa un Engelsa izraudzītais, pa Eiropu klīstošais komunisma rēgs ir palicis tikai rēga statusā, tomēr paguvis apmāt zināmu daļu cilvēces ar murgaino domu par vispasaules revolūciju, kuras rezultātā būs proletariāta diktatūra, un, ja nepieciešama, arī okupācija.

Latviešu izcilā, Eiropas līmeņa filoloģijas doktore Zenta Mauriņa savulaik teica filozofa cienīgus vārdus: ”Svešinieku valdīšana mobilizē viszemākos elementus. Kā dzīvnieks deģenerējas gūstniecībā, tā tauta – okupācijā.”

Vai mēs spēsim veidot sabiedrību, kur korupcija, noziedzība, savtīgums, nodevība un maziskums ies mazumā? Vai mēs spēsim viens otru pārliecināt, ka mūsu valsts daudzo sīkpartiju laiks, kur katrā grupējumā ir savs, maziņš napoleons, pagājis? Ka, lai spētu novērst kreiso biedru uzkundzēšanos, kuri simpatizē impēriskām tieksmēm, visām labējām partijām jāapvienojas vienā, labēji centriskā un patiešām tautas intereses aizstāvošā partijā.

Mūsu valstī, paldies Dievam, ir vēl godīgi, Latvijas labā strādātgriboši, neatkarības ideju aizstāvoši, ar intelektu un zināšanām apveltīti cilvēki.

Gribas ticēt, ka beidzot atbrīvosimies no okupācijas – šoreiz garīgās -, ka tā izzudīs uz neatgriešanos un nākotne, kādu to gribēsim veidot, būs mūsu pašu ziņā.

ĒRIKS KŪLIS,
rakstnieks