Linda Kilevica
"3K"
Akcents uz kultūras tūrismu
“Ar Pāvilostu mums ir senas attiecības, šeit ir īpašums,” atklāj V. Štrams. “Laikmetīgās mākslas fondu dibinājām ar mērķi izvērst darbību. Rīgā jau ir pietiekami daudz mākslas telpu un mākslas dzīve ir aktīva. Domāju, ka pāvilostniekiem un pilsētas viesiem šeit mazliet pietrūkst kultūras telpas. Muzejs ir vairāk orientēts uz vēsturi un tradīcijām, kultūras nams – uz amatiermākslu, bet mēs vēlamies kaut ko laikmetīgu. Ideja – lai cilvēks uz šejieni var izrauties no jebkuras vietas pasaulē un iepazīt arī Latvijas rietumkrastu.”
Iecere būvēt rezidenci no jauna atmesta, jo radās iespēja iznomāt no pašvaldības īpašumu uz 12 gadiem. “Mums ir cerība, ka šo gadu laikā izdarīsim pietiekami daudz labu darbu, lai mums nomas līgumu pagarinātu.
Pilsēta noticēja mūsu idejai, un mēs pierādījām, ka varam šo māju sakārtot pietiekami īsā laikā un atvērt arī apmeklējumam,” uzsver V. Štrams.
Galerija un ārtelpa būs atvērta visiem, daļa telpu būs pieejamas pasākumiem, lekcijām. Interesentiem jau bijusi iespēja iegriezties rezidences galerijā un apskatīt mākslinieka Kriša Salmaņa darbu izstādi.
V. Štrams sola izstādes bieži mainīt un jau šajā gadā ik pa mēnesim atklāt jaunu: “Sākumā vajag ieskrieties, parādīt cilvēkiem dažādību. Varbūt vēlāk tempu samazināsim un izstādes būs garākas. Visvairāk cilvēku Pāvilostā ir vasarā, un tad arī straujāk jāpamaina izstādes.”
Viņaprāt, svarīgs ir kultūras tūrisma piedāvājums, lai nebūtu tikai gastronomisko un izklaides baudu gūšana. “Tas arī nav slikti, taču gribas, lai cilvēks rod arī intelektuālu pārdzīvojumu vai pieredzi,” uzsver rezidences izveidotājs.
Kā mājās pie mammas
Ēka iekšpusē ir pilnībā atjaunota un sakārtota. Ārā vēl viss ir procesā. Tā kā māja bijusi neapdzīvota ļoti ilgu laiku un pašvaldībai bijusi ieceres to vispār nojaukt, te izskatījies traki, atklāj V. Štrams. “Sākām tīrīt nost slāni pēc slāņa, un atklājās fantastiska māja. Durvis visas ir vecas, vienkārši notīrītas. Gandrīz neko nemetām ārā, labojām, likām grīdas, tīrījām nost veco krāsu.
Man šķiet, te ir tas skaistums, ka māja ir kā vecenīte, kas bijusi retrītā. Mājas šarms saglabājas. Gribam radīt rezidentiem mājīguma sajūtu, lai mazliet ir tā, kā atgriežoties mājās pie mammas,” viņš stāsta.
Mēbeles rezidencei nav gādātas veikalos, bet pirktas izsolēs.
Pārbūves laikā šurp nākuši cilvēki, kas bija ambulancē strādājuši, runājušies ar celtniekiem. “Rādīja, kur bijis zobārsta kabinets, kur atkal viņš sēdējis. Vietējie atzina, ka nekad nevarēja iedomāties, ka kaut ko tādu no šīs mājas var uztaisīt. Tāpēc arī bija sarīkota atvērto durvju diena. Zvanīja domes priekšsēdētājs un teica, ka esot tik liela interese, ka jāparāda cilvēkiem, kas šeit būs. Lai viņiem nav aizdomu, ka šeit būs, piemēram, naktsklubs vai kazino,” smejas V. Štrams.
Rezidences vadītāja Sintija Gādiga stāsta, ka arī ap ēku viss būs ļoti skaisti, būs košs dārzs ar taciņām un pat siltumnīca, kur audzēs tomātus un gurķus, lai rezidentiem nebūtu pēc tiem jāiet uz veikalu. Būs terase, varbūt kaut kad nākotnē šeit sāks darbu neliela kafejnīca.
“Mēs gribam attīstīt komunālo normalitāti, sauksim to tā. Uztaisīt publisku siltumnīcu, kur katrs var iestādīt savu tomātu un aplaistīt. Tā, lai cilvēki jūt piederību un saistību. Lai tie, kas vēlas, var satikties un draudzēties,” atzīmē V. Štrams.
Ar abām kājām un rokām
Rezidences otrajā stāvā ir četras istabas un atpūtas telpa. Pirmajā stāvā – darba, biroja un sarunu telpas, ēdamzāle, virtuvīte un galerija. Ir istaba Pāvilostas audējām, kurām īsti nebija savu māju. “Izdomājām, ka vajag dot viņām telpu, kur ienākt un strādāt. Šeit būs četras stelles,” pastāsta S. Gādiga.
Rezidence strādās gan vasaru, gan ziemu. Gaidīti ir ne tikai mākslinieki, bet arī dzejnieki, aktieri un pat zinātnieki. Pirmie iemītnieki jūnijā bija māksliniece Linda Boļšakova un filozofs Toms Babincevs.
“Te ir forši, māksla visur apkārt, pelēkā kāpa, jūra,” saka L. Boļšakova. Savā praksē šeit viņa domājot par cilvēka līdzāspastāvēšanu ar vidi.
“Šī ir perfekta vieta, kur par to domāt. Kāds būs rezultāts, vēl nezinu, tas taps augustā, tāpēc ir laiks nosēdināt visus iegūtos iespaidus. Darbi arī šeit būs skatāmi. Ja šeit iedvesmojies, tad dod arī atgriezenisko saiti atpakaļ šai vietai,” stāsta māksliniece.
Toms Babincevs ir žurnāla “Tvērums” galvenais redaktors. Viņa ikdiena pandēmijas laikā bijusi ierobežota apmēram trīs Rīgas kvartālos, jo dzīvo tieši blakus darbam. “Pāvilostā galīgi nav kā mājās. Ne tādā ziņā, ka te būtu nemājīgi, bet šī vide ir kaut kas radikāli cits, nekā esmu pieradis,” viņš atzīst. “Sēžu mājās un lasu, bet pēkšņi esmu Pāvilostā. Te ir jūra, jauni cilvēki. Tas bija mazliet pozitīvs šoks.”
S. Gādiga saka, ka tagad jau esot pāvilostniece: “Esmu no Rīgas. Pirms desmit gadiem sāku braukt uz Pāvilostu arvien biežāk un biežāk ūdenssporta veidu dēļ. Sākās kovids, un sapratu, ka man tomēr vajag to māju Pāvilostā. Ar abām kājām esmu šeit un ar divām rokām strādāju.” V. Štrams piebilst, ka Sintija “mums ir kā aklai vistai grauds”, jo viņa beigusi Mākslas akadēmiju.
Sociālā nodeva
Fonds ir vienojies ar Pāvilostas novada domi par skulptūru dārza izveidi E. Šneidera parkā un mākslas objektiem, kas būtu publiski pieejami.
“Ir noslēgts sadarbības līgums. Mēs gribam nevis ieslēgties mājā, bet izplesties uz āru. Nākamgad ķersimies klāt šķūnim, gribam tur taisīt atklātās dabas kinoteātri, gribam vietas, kur cilvēki var nākt klausīties mūziku, skatīties filmas, sēdēt parkā un lūkoties uz kādu objektu. Esam ar Pāvilostas vadību runājuši, ka māksliniekiem, kas šeit apmetas, būs sociālā nodeva – viņi satiekas ar mākslas skolas bērniem, pastāsta par savu praksi,” atzīmē V. Štrams.
Laikmetīgās mākslas rezidences mērķis ir integrēties vietējā sabiedrībā. “Cenšamies sadraudzēties un savienoties, lai nav nošķirtības, aizdomīguma. Esam gatavi stāstīt un skaidrot, ja būs interese. Ar laikmetīgo mākslu ir tā, ka jācenšas atkāpties no saviem individuālajiem aizspriedumainajiem priekšstatiem, jāatveras izzināšanai. Ja vienā istabā auž tradīcijās balstītu segu, otrā istabā kāds cenšas samontēt superstarpdisciplināru objektu un vēl ārā vecmāmuļa Martuža stāda tomātus, tur varētu kaut kas interesants sanākt,” uzskata V. Štrams.