Recenzija. ”Latviešu literatūrai trūkst elegances,” žurnālistam Gintam Grūbem [1] atzinis zvērināts advokāts un Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) biedrs Andris Grūtups.

Ņemot vērā kaut vai latviešu literatūras hronoloģisko vecumu vien, salīdzinot ar vāciem, krieviem, frančiem, ko noteicis daudzu dažādu apstākļu kopums, iespējams, A. Grūtups nav tālu no patiesības. Bet tas vairāk ir lasītāja vai literatūrkritiķa estētiskās gaumes, nevis pašas literatūras jautājums.

Visiem advokāta dokumentālās prozas darbiem, ņem, kuru grāmatu gribi, ir kāds caurviju motīvs – atriebība. Aizskarts pašlepnums, izjūta, ka neesi novērtēts, jeb mazvērtības komplekss, nepiepildītas cerības un ilūzijas – ai, par kādu ieroci, par kādu abpusgriezīgu zobenu tas var kļūt labvēlīgos apstākļos. Šķiet, tieši šī īpašība ir dzinējspēks un motivācija daudzām lietām. Liecinieku liecības var būt dažādas – patiesas, puspatiesas un nepatiesas. Arī tiesāt un noteikt apsūdzētā vainu var dažādi. Nu ja, pat Bībelē ir teikts: ”Man pieder atriebšana un es sodītu!”[2]

Ja pieietu pie grāmatu plaukta un Rīgas advokātam vēlētos atrast vismaz vienu līdzinieku literatūras jomā, tāda minstināšanās vien sanāktu. Viņa kolēģis Miermīlis Steiga (īstajā uzvārdā – Frīdmanis), Egils Lukjanskis, Andris Kolbergs – tie ir tipiski detektīvu rakstnieki, kam visiem bija savi informācijas avoti attiecīgajās aprindās, bet ar ko dokumentālajai prozai, konkrētāk, A. Grūtupa darbiem maz kopīgā. Par sabiedrības padibenēm rakstīja arī Andrejs Dripe. Kodolīgi šo domu paudusi LRS priekšsēdētāja Ieva Kolmane: ”Droši vien nav jābrīnās, ka Latvijā, kur profesionālo un akadēmisko jomu popularizētāji un arī detektīvžanra kopēji saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem, viens kā koks ir arī Andris Grūtups (izcēlums mans – L.Ģ.).”[3] Un, mēģinot uzminēt, kāds varētu būt iemesls, gribot negribot jāatgriežas pie uzstādījuma raksta sākumā – latviešu literatūrā agrāk tādas tradīcijas nav bijis, jo tiesiska valsts un līdz ar to tās literatūra vēl samērā jaunas. Loģiski un pašsaprotami, ka padomju okupācijas laikā tā izveidoties un attīstīties nevarēja. Un nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, kas notiktu ar pašu A. Grūtupu, ja viņš savu ”Ešafotu” vai ”Observatoru” būtu laidis tautās  pirms 25 gadiem.

Temīdas rotaļas darbā ”Ešafots”
Grūtups A. ”Ešafots. Par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā” (”Atēna”, 2007. – 262 lpp).

Ja salīdzina šo grāmatu ar pagaidām pēdējo darbu ”Observators”, domāju, liela daļa lasītāju piekritīs – pirms diviem gadiem (2007) izdotais ”Ešafots” par septiņu vācu ģenerāļu tiesāšanu un sodīšanu uzskatāms par veiksmīgāku. Grods, saistošs, neordinārs sižets, ko lieliski papildina advokāta A. Grūtupa piezīmes, paskaidrojumi, arī viņa subjektīvais viedoklis, kas man kā lasītājam šoreiz noteikti šķita būtisks. Vēsturiska tiesas procesa atainojums, kurā visiem apsūdzētajiem piespriež nāvessodu, publiski pakarot, bet kuru nekādā gadījumā nedrīkst salīdzināt ar Nirnbergas procesu. Gluži vai vēstures grāmata ne jau tikai kriminālistikā vien, to derētu lasīt ikvienam, kuru interesē mūsu tautas relatīvi nesenā pagātne – laiks, kad vienu okupāciju nomaina otra. Un pats galvenais – šoreiz nav jūtama ”rēķinu kārtošana”, darbs tapis paša darba dēļ.

Fabula īsumā ir šāda – 1946. gada sākumā astoņu dienu garumā Rīgā noris atklāts tiesas process. Uz apsūdzēto sola septiņi vācu armijas augstākie virsnieki, kuri atzīti par kara noziedzniekiem. Un tie ir: galvenais apsūdzētais, SS obengrupenfīrers, SS karaspēka un policijas ģenerālis Frīdrihs Jekelns, ģenerālleitnants, Rīgas komandants Zigfrīds Rufs, vācu armijas ģenerālleitnants, 391. mācību un kaujas divīzijas komandieris, barons Dižons fon Monteons, kurš gūstā padevās Liepājā 1945. gada 9. maijā, vācu armijas kadru virsnieks, ģenerālis Frīdrihs Verters, ģenerālmajors, eskadrona komandieris Hanss Kipers, ģenerālmajors, bijušais gūstekņu nometņu priekšnieks, galvenā kara komandanta p.i. Minskā Broņislavs Pavels, pulkvedis, bijušais Tallinas apriņķa, vēlāk Viru un Valkas rajonu komisārs, civilās administrācijas komandieris Aleksandrs Bekings. Ir atriebes kārs prokurors (ebreju izcelsmes vīrs), absolūti neizglītots tiesas priekšsēdētājs un bars liecinieku, no kuriem lielākā daļa nevis godprātīgi liecina, minot konkrētus, svarīgus faktus, bet gan kaut ko stāsta, pārsvarā sniedzot sagrozītas, nepatiesas ziņas, kam ar konkrētu apsūdzēto nav nekāda sakara. Turklāt 90 %, ja ne pat vairāk,  no šiem lieciniekiem procesa laikā paši sev izrok bedri – nepaiet ilgs laiks un arī viņi nokļūst uz apsūdzēto sola un saņem bargu (nepelnītu) sodu. Autors meistarīgi ieskicējis daudzu liecinieku tālāko likteni pēc šī vēsturiskā procesa. Viņu turpmākā dzīve, runājot līdzībās, sāk atgādināt krievu ruleti. Tad vēl vairāki advokāti, kuri nevis aizstāv apsūdzētos, bet gan miegaini noraugās procesa gaitā, līdz ar to ģenerāļiem nekas cits neatliek kā mēģināt sevi aizstāvēt pašiem. Un visbeidzot tulki, vienas konkrētas tautības pārstāvji, jo process ir starptautisks, bet soģi pārvalda tikai vienu valodu. Valodu, kurā latviešiem diendienā nācās runāt visu okupācijas laiku.

Galvenais no procesā iesaistītajiem tulkiem Pēteris Krupņikovs gadu pēc grāmatas iznākšanas intervijā žurnālam ”Rīgas Laiks” atklāj savu versiju par vienu no apsūdzētajiem ģenerāļiem F. Jekelnu. Ir bezgala interesanti salīdzināt grāmatā izmantotos faktus ar P. Krupņikova intervijā pausto. Galvenais 1946. gada procesa tulks par F. Jekelnu stāsta: ”Viņš nav pabeidzis ģimnāziju, viņš visā Jekelnu dzimtā ir vienīgais vīrietis, kas nav dabūjis gatavības apliecību, bet klasē divi spīdoši skolnieki bija žīdi, tas ir viens. Divi – viņš pēc pirmā pasaules kara apprec vienu sievieti, kuras patēvs ir ebrejs. Tas viņam sagādā darbu [..]. Un, kad viņš zaudēja darbu trešo reizi, tad patēvs viņam teica: ja vīrietis precas, tad viņam jāstrādā tā, lai darbu saglabātu, nevis zaudētu. Nu kā viņam, leitnantam kaut kāds žīds drīkst teikt, ka jāstrādā labāk!”[4] Inde, nievājoša attieksme par ģenerāli jūtama katrā P. Krupņikova teikumā. Kāpēc A. Grūtupa grāmatā paša F. Jekelna mutē likti vārdi, ka viņš pirms karadienesta strādājis par skolotāju? (30. lpp.) Rodas loģisks jautājums – vai tiešām Vācijā pirms kara par pedagogu varēja strādāt cilvēks pat bez ģimnāzijas izglītības??? Savukārt, kas attiecas uz ģenerāļa izirušo laulību, F. Jekelns atsaucies uz sievas patēva tautību tikai tāpēc, lai nebūtu jāmaksā alimenti. To savā grāmatā nepārprotami norāda A. Grūtups. Un pēdējais – P. Krupņikovs augstāk minētajā intervijā vēstī par kādu liecinieku, Sudetijas vācieti Frici Blašeku un nedaudz komisko sarunu starp viņu un ģenerāli tiesas zālē. Brīdī, kad tiek runāts par F. Jekelna mēbelēm, ko F. Blašeks viņam sagādājis, pēc P. Kruņikova paustā, zālē sēdošie aiz cieņas F. Blašekam applaudē, savukārt A. Grūtupa variantā gluži pretēji: ”Liecinieks (F. Blašeks – L.Ģ.) vēl nebija beidzis, kad zāle burtiski uzsprāga. Viņa pēdējie vārdi pazuda kopējā smieklu, repliku un skaņu jūklī. Smējās visi, pat priekšsēža briļļu stiklos lēkāja draiskas uguntiņas.”[5]

Saistoši, nereti pat smaidu izvilinoši dialogi starp apsūdzētajiem un tiesātājiem, kā arī mēģinājums attēlot tā laika – 1946. gada – dzīvi ir šīs grāmatas ”stiprās puses”. Īpaši pozitīvi vērtējama autora tēloto fona notikumu atlase un izklāsts, piemēram, kā par ļoti līdzīga veida nodarījumu sodīja vācieši un kā krievi. Pašam autoram nenoliedzami vairāk simpātiju pret vāciešiem, ja tā drīkst izteikties, jo iekarotāji ir kā vieni, tā otri. Vācu uzliktie sodi daudz humānāki, viņu izdarības ne tik vulgāras. Kā mainījusies Rīga, kā, vienai varai nomainot otru, pārvērtušies paši latvieši, no kuriem liela daļa kļuvusi par nodevējiem. Nodod aiz bailēm, bet dažkārt arī, lai zemiski atriebtos. Ļoti pārsteidza ”ļaunuma priestera”, rakstnieka Iļjas Ērenburga (īstajā vārdā – Elijahu Hirševičs) darbība, pareizāk sakot, naida kultivēšana. Lielisks piemērs, ka literatūra var kļūt par ieroci, lai sludinātu propagandu Diemžēl jāpiebilst, ka šodien, kad beidzot taču dzīvojam neatkarīgā valstī,  tādi ”ļaunuma priesteri” pašu latviešu vidū savairojušies kā sēnes pēc lietus. Bet pats svarīgākais akcents šinī grāmatā – ar kādiem centieniem un kādos milzu apmēros mēģināts iznīcināt latviešu tautu! Un kas bija šie soģi, šie iznīcinātāji? Kas tolaik, papēžiem klaudzot, dimdināja pa stūra mājas koridoriem un pagrabiem? Ne jau tikai krievi. Kas vēl, neminot iekarotājus no Austrumiem, ar lielu entuziasmu atriebās latviešiem, tikai īsti nav saprotams, par ko atriebās? Tās ir lietas, par kurām atklāti netiek runāts pat šodien. Taču A. Grūtups uzdrīkstas. Bet tagad viss laimīgi aizmirsts, vēl vairāk – latviešu tautai pat tā kā vajadzētu norēķināties, samaksājot iespaidīgu kompensāciju par nodarītajām pārestībām. Un tieši grāmatas autors bija bija viens no pirmajiem šīs idejas pretiniekiem!

Lāsma Ģibiete,
Rietumungārijas Universitātes lektore