Māksliniece Ginta Stavrovska nupat atgriezusies no Venēcijas, kur nelielā mākslinieku grupā piedalījusies improvizētā plenērā. “Cēlāmies agri no rīta un devāmies skicēt, pirms vēl ielās parādījušies tūristu pūļi. Tas dzestrais rīta gaiss, Venēcijas vējš un neparasti zilā ūdens viļņošanās radīja neaprakstāmas sajūtas,” Ginta sajūsminās un sola pieredzēto izpaust arī savos nākamajos darbos. Ginta Venēcijā bijusi jau iepriekš, bet šoreiz viņai bijis daudz vairāk laika, tāpēc varējusi mierīgi visu apskatīt un izbaudīt, turklāt jaunus iespaidus piešķīris arī karnevālu laiks.

Gleznot gan daudz nav sanācis, jo laiks tomēr bijis pavēss. “Labi, ka plūdi bija tikko beigušies un dienas bija saulainas,” stāsta māksliniece. Viņa atzīstas, ka nav īsta plenēriste, vairāk šādos izbraukumos piedalās tāpēc, ka ir interesanti un patīk izmēģināt arī ko citu. “Savas bildes vairāk izdomāju sevī un pēc tam lieku tās uz audekla. Dažreiz es gleznas nosapņoju, citreiz atkal, ejot pa ielu, ieraugu kādu detaļu un manā iztēlē tas viss sakārtojas gleznā. Tad atnāku mājās un bez īpašas skicēšanas sāku gleznot. Ne vienmēr izdodas tā, kā esi izdomājis, bet, ja izdodas trāpīt, tad tā ir patiesa veiksme,” par savu darbošanos glezniecībā stāsta G.Stavrovska.

Viņai patīk kaut kas mazliet dekoratīvs, agrāk bijuši iemīļoti ziedi, nu darbos parādījušies arī portreti – sieviešu sejas. “Tagad man mieru neliks Venēcija – esmu uzskicējusi un gleznošu pilis un ūdeņus. Turklāt esmu apsolījusi ar šiem darbiem piedalīties gan “Mākslas nārstā” Kuldīgā, gan maijā latviešu mākslinieku izstādē Venēcijā,” pastāsta gleznotāja.

Viņa nezina teikt, vai liepājniekiem būs iespēja redzēt Venēcijas inspirētos darbus, jo G.Stavrovska atzīst, ka ar izstāžu zālēm pilsētā ir gaužām bēdīgi – galerijas ir kādu citu iestāžu papildinājums, nevis īpaši iekārtota vieta mākslas izstādīšanai. “Ja agrāk, kad Kleiniem bija galerija un nebija likvidēta arī galerija Rožu laukumā, Liepājas mākslinieki satikās gandrīz ik nedēļu, tad pašlaik katrs kaut ko vairāk čubinās savā nodabā, un tāpēc esam runājuši, ka būtu nepieciešams izveidot Liepājas mākslinieku līgu, kas varētu vairot pilsētas mākslinieku kopības sajūtu. Atbalstu tam izteikusi arī Liepājas dome, bet viss apstājas pie telpu trūkuma,” pastāsta G.Stavrovska.

Gleznotāja Ginta Stavrovska dzimusi 1965.gada 23.aprīlī, viņa absolvējusi Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Ādas izstrādājumu dizaina nodaļu un beigusi Liepājas Pedagoģijas akadēmiju, apgūstot lietišķās mākslas un kultūrvēstures specialitāti, bet vēlāk iegūstot maģistres grādu pedagoģijas teorijā un vēsturē. Pēc mākslas skolas beigšanas Ginta vairākus gadus strādāja par mākslinieci “Liepājas metalurgā”, tad devās bērna kopšanas atvaļinājumā un audzināja dēlu, nu jau topošo juristu Kristu, un vadīja vairākus ādas apstrādes pulciņus Aizputē un Liepājā. Kopš 1999.gada māksliniece strādājusi par skolotāju Liepājas Bērnu mākslas skolā, tās audzēkņiem mācot gleznošanu un zīda apgleznošanu, un vairākus gadus bijusi skolas direktore, līdz šo amatu un drīz vien arī darbu skolā atstājusi. Visus šos gadus viņa aktīvi piedalījusies arī mākslas plenēros un izstādēs. Pēdējā G.Stavrovskas personālizstāde “Dzīves svinēšana” pērn rudenī bija skatāma viesnīcas “Promenade Hotel” semināru zālē. Toreiz G.Stavrovska izrādīja savus jaunākos darbus, daloties ar skatītājiem savā gleznošanas priekā.

“Ir man daži audzēkņi, pavisam mazi bērniņi, kam tagad privāti pasniedzu gleznošanu, bet tā nav mana pamatnodarbe,” stāsta māksliniece. Gleznošana ir Gintas ikdiena. Kopš viņa aizgāja no darba Liepājas mākslas skolā, gandrīz katru dienu sāk ar gleznošanu vismaz pāris stundu garumā. Darbnīcas māksliniecei nav – par tādu pārvērsta daļa mājokļa pašā pilsētas centrā, kur ir gatavo un pusgatavo darbu noliktava, kur Ginta ķer pareizo rīta gaismu gleznošanai. “Gleznošana ir mans dzīvesprieks un tas, kas man patiešām patīk. Es labprāt tikai gleznotu, ja skaidri zinātu, ka ar to var izdzīvot,” māksliniece atzīstas un piebilst, ka patiesībā nedrīkst žēloties, jo pat šajos laikos viņai izdodoties savus darbus pārdot. “Esmu pārliecinājusies, ka pēc pasūtījuma gleznot nevaru. Tad pārāk satraucos, vai pasūtītājam patiks tas, ko piedāvāju, vai esmu sapratusi, ko viņam vajag, un tāpēc darbs iznāk samocīts un nav gandarījuma par paveikto. Man labāk patīk, ja pircējs izvēlas kaut ko no gataviem darbiem, tad esmu pārliecināta, ka cilvēkam patiešām patīk,” skaidro G.Stavrovska.

Anda Pūce,
“Kurzemes Vārds”

Gleznošana ir mākslinieces Gintas Stavrovskas ikdiena un arī darbs. “Manai mammai joprojām liekas, ka labāk būtu, ja es ik dienu dotos uz darbu,” viņa smejot stāsta.