– “Vecums ir tikai attieksmes jautājums. Ja jūs tam nepievēršat uzmanību, vecumam nav nozīmes.” Marks Tvens. Tieši tā kā man – “Līdz brīdim, kad sasniedzat 80 gadu vecumu, jūs visu esat iemācījies. Tagad tikai jāspēj to atcerēties.” Tā viņš ir. “Krunciņas norāda, kur agrāk bija smaidi.”

Lūdzu – nevajag taisīt nekādas plastiskās operācijas! Un šis ir pilnīgi ģeniāli, bet es nezinu, vai tā tas ir, – “Viens no ieguvumiem, kļūstot vecākam, ir sapratne, ka esat daudz interesantāks par vairumu cilvēku, kurus sastopat.”

– Lasāt šo grāmatiņu un domājat – ir man tā vai nav?

– Vispār, jā. Jo tie ir lielie gudrie, kas raksta, un viņi zina. Tā kā viss ir ar humoru un vēl tās bildes, tad reizēs, kad uznāk mellais, grāmatiņa novērš domas.

– Šķietat tik gaišs cilvēks, ka nestādos priekšā jūs un mellos.

– Atnāk tāpat kā visiem, jo dzīve ir ļoti dažāda un iet augšā – lejā. Kad 7. augustā man bija visi radi un draugi, divdesmitgadīga radiniece savai mammai prasījusi, kāpēc Aina tā māk dziedāt, uzdejot un viņai sanāk.

Kad man to atstāstīja, es domāju – kad man bija divdesmit, es tāda nebiju. Gaiša un pozitīva jā, bet nevarēju sabiedrībā tik brīvi uzvesties, nebiju tik atraisīta. Tā ir dzīves pieredze.

– Jūs taču ļoti jauna kāpāt uz skatuves, tur vajadzēja atraisīties.

– Tā ir interesanta lieta. Neba tas cilvēks, kas dzīvē ir ļoti atraisīts un brīvs, uz skatuves arī tāds būs.

Ļoti kluss un kautrīgs, sevī ierāvies cilvēks, kuram iestājeksāmenā jāskaita dzejolis, pieķeras tekstam, saturam un atbrīvojas, iznāk ārā cita emocija.

Lai es šodien aizbrauktu uz Ļeņingradu, kur mācījos četrus gadus! Laikam tā bija jaunība, kad bija mērķis un jaunā sajūta uzvarēja.

– Kas deva pārliecību, ka varat kļūt par aktrisi?

– Kultūras darbinieku tehnikumā mācīja arī aktiermeistarību. Pedagoģe iedrošināja, ka man vajadzētu doties šajā virzienā.

Liepājas teātrī bija viena aktiera vieta vīrietim. Mākslas zinātnieks Dubins pazina Valentīnu Freimani, kas tobrīd strādāja “Komunista” redakcijā Liepājā. Viņa bija draugos ar režisoru Nikolaju Mūrnieku. Aizeju pie Valijas Freimanes, viņa runā pa telefonu ar Mūrnieku: “Nu, jā, te tāda meitene stāv, lielas acis.” Bija noklausīšanās, un mani paņēma, nepaņēma nevienu vīrieti.

– Atgādiniet to neparasto stāstu, kā sākāt studēt Ļeņingradā!

– Mūsu teātris brauca ekskursijā uz Karēliju cauri Ļeņingradai. Kursabiedrs no tehnikuma mācījās neklātienē režisoros. Viņš bija redzējis Krodera izrādi “Lapsēni” un teica, ka man esot jāmācās tālāk. Bet man jau teātrī lomas bija zināmas… Domāju, tas bija liktenis.

Ekskursijā Ļeņingradā nolēmu noiet institūtam garām. Un kursabiedrs nāk pretī! Viņš ierāva mani iekšā. Ko tu māki? Raiņa “Fabrikas meitenes dziesmu” zināju četras rindiņas krievu valodā.

Pēc tam runāju fabulu par vēzi, gulbi un līdaku latviski. Komisija lūdza parādīt, ko es tur runāju. Es rāpoju, es lidoju. No sirds – lai viņi saprot. Viņi bija pilnīgā sajūsmā.

Kolēģi brauca tālāk uz Karēliju, es biju nelaimes čupiņa. Kad mani uzņēma, Liepājā gāju pie Krodera un prasīju, ko darīt. Atceros, ka viņš nebija priecīgs. “Ja jau tu esi izturējusi tādu konkursu, ej.” Sākās četri brīnišķīgi gadi, kuros redzēju arī kaut ko no pasaules, bijām uz amerikāņu baletu, franču un angļu teātri. Tas viss bija vērtīgi.

– Vai nebija domas neatgriezties Liepājā?

– Nē, it nemaz. Man bija droša sajūta, ka man ir Liepāja. Man nav gribējies iet cīnīties “lūdzu, pieņemiet!”. Kā viss ritēja, tā ritēja. Bija pagrūts tas sākums Liepājā. Izrādes “Astoņas mīlošas sievietes” režisore bija Mūrnieka sieva Irmgarde Mitrēvica. “Meitiņ, atbrīvojies!” Vai tā bija atbildības izjūta, vai kaut kas tāds, kas man traucēja. Bet ar gadiem jau tas pāriet.

– Tik brīnišķīgs režisors kā Oļģerts Kroders droši vien palīdzēja?

– Viņš ļoti daudz palīdzēja. Atgriezies Liepājā uz “Mariju Stjuarti”, uz “Hamletu”, viņš uzticēja lielās lomas. Ir lomas, ar kurām ir tā, ieraugot fotogrāfijas, – ak, kungs, arī šī spēlēta! Bet Mariju Stjuarti, uzmetot aci eksemplāram, zinu vēl šodien.

Tā jau tas ir mūsu profesijā, ka paliek tikai fotogrāfijas. Ja vēl trāpies filmēties, un man arī trāpījās filmā “Džimlai rūdi rallalā”, bija forši. Mēs satikāmies, visas vecās aktrises. Kad tajā vasarā uzvilkām armijas formas, burtiski par desmit gadiem kļuvām jaunākas.

Režisors Māris Putniņš bijis brīdināts, ka vecie aktieri taču lauzīšot rokas, kritīšot… Lielākā trauma bija, kad Gunārs Placēns nobrāza degunu, pa mežu skrienot. Filma bija traģikomiska, arī saistībā ar šodienas notikumiem. Redz, tāds vecais var arī kaut ko dot valstij, darba vietām. Vajag tikai novērtēt.

– Vai pati jūtaties novērtēta?

– Jā. Es varu palielīties, ka man ir augstākais valsts apbalvojums – Atzinības krusts. Visu mūžu te būts. Paga, 62 gadi? Ārprāts! (Smejas.) Man patīk, kā Kroders kādreiz teica, ka ir slikti, ja paliec provinciāls.

Kroders iepotēja, un man šķiet, mūsu teātrī neviens nevar palikt provinciāls līdz šai baltai dienai. Mainās režisori, katrs nāk ar savu, nemaz nevaram sastingt savā priekšstatā par pasauli. Provinciāls ir tad, ja paliec tāds kā jaunībā. Ir jāmainās. Man ir dēls, mazmeita, un es viņus uzklausu, klausu un ticu pa īstam.

– Kāpēc jums joprojām svarīgi strādāt, būt teātrī?

– Tad, kad man pienāca pensija, bija 57 ar pusi gadi. Jūties jauns, sprauns un prišs. Teātrī dzīve iet augšā un lejā, un tad bija lejas periods. Katra štata vieta svarīga. Kas pensijā, tas prom. Ja man būtu bijusi normāla pensija, domāju, ka būtu aiztaisījusi teātra durvis ciet un dzīvotu sev. Bet tas periods nebija viegls.

Biju izmisumā, jo naudas nebija, no tā izkārpījos tikai ar gadiem. Un vēl ir forši, ka es nemaz nejūtos tā, ka neesmu uz skatuves, jo es esmu!

Kad vēl biju štatā, vecās aktrises, kas tad bija pusvecas, nodibinājām “Atštaukas”. Mūs aicina, darbojamies kā aktrises joprojām. Ar “Atštaukām” esmu vairāk ārzemēs pabijusi, nekā varētu, ja būtu visu laiku teātrī. Te vadu ekskursijas, arī eju uz skatuves.

Zigurds Akmentiņš man ieskapēja ekskursijas un vēl arī bibliotēku, kur ir lugu eksemplāri, afišas, programmiņas, visa teātra vēsture. Daudziem kaut ko vajag, tad es meklēju. Skatos vecās fotogrāfijas. Tas aktieris vairs nav, tas arī nav. Es tur reizēm apraudos. Uzpeld, uzplaiksnī tā dzīve.

– Agrāk teātris bija noslēpumaina pasaule, izrādes tapšana – brīnums. Tagad visi teātri atver aizkulises apmeklētājiem.

– Man arī ne sevišķi patīk, ka cilvēki redz to, kas “lācītim vēderā”. Tomēr konstatēju, ka tad, kad skatās izrādi, aizmirst, ka maize ir butaforija. Saturs ievelk, tas, ka skatītājs zina otru pusi, neņem virsroku.

– Kā domājat, vai aktiera profesiju vēl tā romantizē un idealizē kā jūsu jaunībā?

– Četri gadi, ko mācās aktieris, absolūti nav nekāds romantisms. Fiziski grūts, melns un brīžiem netīrs darbs. Kad uzvelc karalienes tērpu, loma ir ar puņķiem un asarām veidota. Grūta profesija. Ja izrāde izdodas, ja viss salejas ar publiku kopā, gandarījums ir milzīgs. Tas atkal paceļ.

Plikais romantisms varbūt bija vidusskolā, bet es nedomāju, ka būšu aktrise. Laukos mammai bija govs, man vajadzēja iet pasiet uz priekšu.

Mežs, pļava, es lidoju un dziedāju, man vajadzēja izpausties, bet lai neviens neredz. Ja kaut kas tāds ir iekšā, tad kādreiz jau paveras.

– Esat piedzīvojusi daudzu jaunu paaudžu ienākšanu Liepājas teātrī. Spēlē Ieviņu, tad jau Zāru, visbeidzot – Pindacīšu…

– Teikšu, ka cilvēki mēs esam citādāki. Klaipēdas kursam gandrīz uzreiz bija ģimene, mašīna, bērni, rūpes, raizes. Manā laikā bija tikai un vienīgi teātris. Rītā mēģinājums, vakarā izrāde.

Aktiera meistarības apgūšana, mēģinājumu sākums gan ir apmēram tāds pats kā manā jaunībā. Protams, ir nianses, ir jaunie režisori, vizuāli viss izskatās modernāk. Bet pamats ir tas pats.

Es gribētu, lai kāds iestudē Šekspīru kā Krodera laikos. Tā, kā uzrakstīts, klasiski, bet lai nāk ārā tā dzīve, kas ir šodien. To Kroders mācēja. Tā ir augstākā režijas pilotāža. Jaunie režisori ir spēcīgi. Kurš nāk, tas man patīk. Var izrāde neizdoties, jo mākslā nevar viss būt ģeniāls, bet tas ir tas interesantākais.

– Uz izrādēm nākat ar prieku?

– Ar prieku. Un nāku uz savām ekskursijām, uz savu mazo bibliotēku. Ne ar prieku, ne ar bēdām. Vienkārši es te esmu. Man liekas, aktierim ir jānāk uz darba vietu kā uz savu ķēķi, kur es visu zinu. Jābūt brīvam.

Studiju laikā mums neļāva filmēties. Pirms astoņiem, deviņiem gadiem mani uzaicināja uz Sanktpēterburgu filmēties epizodē ārzemju tūristes lomā. Es biju pilnīgā starā! Filmēšanas laikā izstaigājām populārākās vietas, tā nedēļa bija pilnīgi ārpus laika un telpas.

– Jums Krievijā ir paziņas, studiju biedri. Kā šķiet – kā šī valsts varēja nonākt tik tālu, cik šodien?

– Daudzu to cilvēku, kurus pazinu, vairs nav. Laikam Krievijā liela nozīme ir tam vienam, kas priekšgalā stāv. Krieviem vajag klanīties cara tētiņam. Propaganda var saskalot smadzenes inteliģentiem krievu cilvēkiem un pat pie mums, tas ir šausmīgi, kas mums tagad līdzās stāv. No tā nevar atiet.

– Jūsu paaudzei, kas pieredzēja karu, iespējams, visšausmīgāk?

– Biju maziņa, neko neatceros. Mamma atstāstīja bēgļu gaitas. Bēgām no Purmsātiem, kur paps bija skolotājs, visas mantas atstājām. No tiem stāstiem ir kaut kas palicis iekšā, lai arī cilvēki baidījās runāt. Šī iekārta, kas atnāca, visus nobaidīja. Nē, par šito vairāk nevajag! Ko mēs jautru varētu parunāt?

– Pastāstiet par dēlu, mazmeitu!

– Tā ir beznosacījuma mīlestība. Mazmeita ir jālutina. Man vispār privātā dzīve 20 gadus bija tāda, ka vīrs dzīvoja Rīgā, es – Liepājā. Viņš strādāja televīzijā. Man teātrī bija “Marija Stjuarte”. Viņš saprata. Mēs jau bijām nobrieduši, ne tā kā jaunībā.

Manam dēlam jau bija seši gadi, kad ar Gunāru iepazinos. Katra mūsu tikšanās bija svētki. Vajag uzticīgiem būt, tas ir ļoti svarīgi. Es ticu un man tic.

Tagad viņa dzīvoklī blakus Smiļģa muzejam dzīvo dēls. Kad esmu tur, man viss tā patīkami uzvirmo. Gunārs nomira pirms 18 gadiem. Dēls un mazmeita brauc ciemos, vedeklai vecāki šeit dzīvo. Vasaras paiet šeit. Es atkal braucu uz Rīgu. Tā mēs čupojamies.

– Vientulībai te nav vietas.

– Nemaz. Dēls brauc gandrīz katras brīvdienas. Rāvā, kur es reiz dzīvoju skolā, ir lauku mājas. Tur ir vecās ābeles, trīs rozes un siltumnīca – tēva taisīta, dēla atjaunota. Tomāti un gurķi mums kā noburti – vienmēr ir raža. Aizbraucu tur, apsēžos laukā pie galdiņa ar kafiju un iejūtos. Tās ir svētas, mīļas vietas. Kamēr vēl var.

Jā, es uz septīto stāvu eju kājām. Iešana man ir fizkultūra, daudz eju uz jūru. Draudzene Lolita Cauka Rīgā mani apskauž, jo man ir kur iet. Man patīk kādreiz aiziet vienai pašai uz “Cukurfabrik”, paņemu džinu ar toniku, sēžu un skatos. Un viss. Un laime pirtiņā!

Vizītkarte

Aina Karele

• Dzimusi 1942. gada 7. augustā Purmsātu pagastā.
• Pabeigusi Rāvas pamatskolu, Aizputes vidusskolu, Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, Ļeņingradas teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtu. Liepājas teātra aktrise 1961./62. gada sezonā un no 1966. līdz 2000. gadam.
• Dzied Liepājas aktrišu kopā “Atštaukas”.
• Dēls Raids ir reklāmas speciālists un mākslinieks, vedekla – skolotāja, mazmeitai Agatei ir 22 gadi, studē arhitektūru.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.