Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Vientuļnieka sarunas ar liftu

Vientuļnieka sarunas ar liftu
Foto: Egons Zīverts
23.03.2016 07:12

"Kurzemes Vārds"

Liepājas teātra sezonas jauniestudējumus turpina monoizrāde “Cilvēks, kas vairās no lifta”, kurā vienīgo un galveno lomu spēlē teātra direktors Herberts Laukšteins. Skatītājiem izrādi piedāvās koncertzāles “Lielais dzintars” eksperimentālās skatuves telpā. Pirmizrāde durvis vērs jau rītvakar.

Mūsdienu zviedru dramaturga Benta Ālforsa lugu “Cilvēks, kas vairās no lifta” vēsta par vientuļu pensionētu vīrieti, kurš iemīlējies aktrisē un princesē Greisā Kellijā, kuram nav ģimenes un draugu, arī mīļais suns gājis bojā, tāpēc vienīgais sarunu biedrs ir lifts, kuram viņš devis vārdu Enoks, un iecienītākais brīvā laika pavadīšanas veids ir svešu cilvēku bēru apmeklēšana. Stāsts ir kā ceļojums viņa dzīvē caur atmiņām.

Šo lugu par vientuļo vīrieti iestudēt izvēlējusies režisore Gaļina Poliščuka, kura pēc skatītāju jau iemīļotās izrādes “Mūsu pilsētiņa” tapšanas turpinājusi darbu Liepājā. “Man šī luga patīk ļoti personiski,” atklāj režisore. “Tāpēc, ka tagad Latvijā veciem cilvēkiem ir ļoti grūti, viņi bieži paliek vieni, jo bērni aizbrauc prom. Es pārdzīvoju arī par saviem vecākiem un vecmāmiņu, kura dzīvo Jēkabpilī.” Viņa stāsta, ka izrāde ir par vientulību, taču uzsver, ka tā nav skumja. “Varonis meklē izeju no savas vientulības. Viņš saka, ka nebaidās no nāves, bet grib, lai pēc viņa kaut kas paliek.”

Vientuļā vīrieša lomu G. Poliščuka uzticējusi teātra direktoram Herbertam Laukšteinam, kurš pēc izglītības ir ne tikai režisors, bet arī aktieris. “Es dalu aktierus savējos un ne savējos. Un tas nav atkarīgs no viņu talanta, bet dvēseles, savstarpējas saprašanās un kaut kā mums kopīga. Herberts, man liekas, mani dzird, un es dzirdu viņu,” režisore raksturo abu sadarbību.

Šai savā ziņā avantūrai H. Laukšteins piekritis, jo ļoti patikusi luga un tajā aktualizētās tēmas, tāpēc arī atlicis direktora darbus malā un atkal kļuvis par aktieri. “Cilvēki savu brīvo laiku pavada dažādi. Citi brauc makšķerēt, bļitkot, man pa septiņiem gadiem, strādājot teātrī, sakrājies daudz neizmantotu atvaļinājumu. Es paņēmu atvaļinājumu un izmantoju savu brīvo laiku tā,” iesaistīšanos izrādē ar vieglu smaidu komentē H. Laukšteins. Viņš stāsta, ka lugu rakstīt autoru pamudinājis redzētais Helsinku kapsētās, kur vecu cilvēku bērēs bez mācītāja nav neviena pavadītāja, tomēr izrāde, tāpat kā dzīve, nav bez dzīvesprieka. “Nepaliek jau dzīve bez jokiem un bez smaida. Tāpēc viņš meklē, kur un kā iegūt jautrību. Tā kā dzīvē ir. Kad rāda Čaplina filmas, kur viņš ir mazs un neaizsargāts cilvēciņš, kam visi dara pāri, cilvēki zālē smejas, vēderus turēdami. Tāpat varētu būt te,” salīdzina vīrieša lomas atveidotājs.

H. Laukšteins atzīst, ka vislielākais izaicinājums izrādē ir ar visu tikt galā pašam, jo nav partnera, kas varētu sniegt palīdzīgu roku. Taču atgriešanās uz teātra skatuves likusi domāt par aktiera profesiju. “Vai, kā derētu daudzus cilvēkus, kas attiecas pret aktieriem kā pret kaut ko nenopietnu, nolikt kaut reizi šajā vietā. Tad droši vien nebūtu jautājumu, par ko aktieriem maksā algu.

Iestudējums “Cilvēks, kas vairās no lifta” ir H. Laukšteina pirmais darbs monoizrādes žanrā. Savukārt G. Poliščuka monoizrādes iestudējusi vairākkārt. “Skola, kurā mācījos, apguvu metodoloģiju, kā spēlēt bez ceturtās sienas,” stāsta režisore un paskaidro, ka strādā divos veidos – vai nu veido psiholoģisko teātri, vai arī strādā jaunā teātra formā, “kurā ir citi aktiera eksistēšanas likumi”. Šos likumus nu apguvis arī H. Laukšteins. Kaut arī abi ir pabeiguši vienu mācību iestādi – GITIS (Maskavas Valsts Teātra mākslas institūtu), mācījušies katrs pie sava meistara. “Man ir psiholoģiskā teātra skola, jo es pie Marijas Knēbeles mācījos, bet viņa mācījās pie Anatolija Vasiļjeva, kura teātris ir pilnīgi citādāks. Lūk, viņa man atklāja pilnīgi jaunus, man nezināmus teātra paņēmienus, kurus biju redzējis, bet, kā tiek tiem klāt, nezināju,” teātra direktors pastāsta par jauno pieredzi. Jāpiebilst, ka Anatolijs Vasiļjevs bija Marijas Knēbeles skolnieks.

Izrāde skatītājus gaidīs nevis, kā ierasts, Liepājas teātrī, bet koncertzāles “Lielais dzintars” eksperimentālās skatuves telpā. G. Poliščuka saka, ka viņai koncertzālē ļoti patīk. “Kad redzu oranžo gaismu, man uzlabojas garastāvoklis,” viņa sirsnīgi smejas. Un izrādes spēles vietu režisore sauc par stilīgu. Savukārt H. Laukšteins skaidro, ka teātra un koncertzāles dialogs veicinājis eksperimentālās skatuves izmaiņas un tagad telpa ir vairāk pielāgota teātra vajadzībām. “Viņi ir labi izpildījuši savu mājasdarbu, cik tas īsā laikā iespējams, nepārbūvējot zāli. Viņi ir uzlikuši riņķī melnu apģērbu un izdarījuši vēl dažas lietas, kas ļauj mēģināt spēlēt,” paskaidro teātra direktors. Un piebilst: “Lai pilnīgi novērtētu jauno spēles vietu, vēl jāsagaida skatītāji.”

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz